Latvijā, salīdzinot ar citām ES valstīm, ir vislielākais to iedzīvotāju īpatsvars, kas vēlas kļūt par pašnodarbinātajiem. Tā vismaz liecina statistikas dati. Šī vēsts ir uzskatāma par pozitīvu signālu pat tad, ja daļai no aptuveni 50 % darbspējīgo mūsu valsts iedzīvotāju, kas līdz šim nav bijuši iesaistīti uzņēmējdarbībā, bet tagad to vēlas, šī apņemšanās tā arī paliks tikai vēlmes līmenī.
Tas nozīmē, ka pietiekami daudzi cilvēki uzskata par lietderīgāku soli mikrolīmenī organizēt savu biznesu, tādējādi sarūpējot iztiku kaut vai tikai sev un saviem ģimenes locekļiem, nevis tikai sēdēt mājās, saņemt bezdarbnieka pabalstus un sūkstīties, cik draņķīgā valstī dzīvojam. Turklāt jāatzīst, ka nav jau arī tas viss runāšanas līmenī — šā gada septembra pirmajās trīs dienās Uzņēmumu reģistrā reģistrētas 160 jaunas uzņēmējsabiedrības, kas ir otrs lielākais reģistrēto subjektu skaits pēdējo četru gadu laikā attiecīgajā mēnesī. Un arī tā ir pozitīva vēsts, īpaši ņemot vērā, ka ir pamats uzskatīt, ka daļu no šīm sabiedrībām ir reģistrējuši cilvēki, kas dažādu procesu optimizācijas rezultātā ir palikuši bez darba un tādējādi arī bez regulāriem ikmēneša ienākumiem. Valstij vajadzētu priecāties par šādu notikumu pavērsienu, ņemot vērā, ka ilgu laiku tieši Latvijā bija mazākais uzņēmumu skaits ES uz 1000 iedzīvotājiem un pastāvēja nopietnas bažas, ka mēs savās izglītības iestādēs mācām darba ņēmējus, bet ne devējus.
Diemžēl jāatzīst, ka valsts šajā jomā lielā mērā atgādina zirgu ar klapēm uz acīm, kas redz tikai vienu mērķi — pēc iespējas vairāk savākt naudu budžetā īstermiņā, galīgi nedomājot par to, kādas sekas tas varētu radīt. Runa ir par izskanējušo ieceri ne tikai ieviest kapitāla pieauguma nodokli, bet arī palielināt iedzīvotāju ienākumu nodokli individuālajiem komersantiem no pašreizējiem 15% (likmes, par ko savulaik iestājās Db kopā ar uzņēmējiem) līdz 23 %. Neskaitāmas reizes jau ir rakstīts par to, cik negatīvu efektu tautsaimniecībai rada nodokļu sloga celšana krīzes apstākļos, tāpēc šoreiz iztiksim ar kādu gana absurdu, taču nākotnē acīmredzot gana reālu salīdzinājumu… SIA valstij maksā uzņēmumu ienākumu nodokli 15%, bet pašnodarbinātajiem minētās likmes palielināšanas gadījumā būs jāmaksā iedzīvotāju ienākumu nodoklis 23 % apmērā. Tātad sanāk, ka valsts loģika ir šāda — jo mazāks ir uzņēmējs, jo vairāk «ādas» no viņa būtu labi noplēst.
Ir skaidrs, ka, lai vairotu ekonomisko labklājību valstī, biznesa attīstība valstij ir jāveicina, taču mikrouzņēmumu gadījumā sanāk, ka valsts ar vienu roku tiem dod dažādu atbalsta pasākumu veidā, bet ar otru — to visu atņem. Un šeit nav runa tikai par lielražotāju atbalstu, kas nereti prasa miljonus, bet gan iespējas došanu tiem, kas vēlas paši kaut ko uzsākt «no nulles», lai nevajadzētu citiem sēdēt uz «kakla». Tādējādi dažādu birokrātisko prasību samazināšana, kā arī nodokļu sloga nepalielināšana pašnodarbinātajiem, būtu ne tikai nākšana pretī potenciālajiem uzņēmējiem, bet arī taktisks solis no valsts puses, raugoties ilgtermiņā.