Ņemot vērā eksporta nozīmīgumu Latvijas ekonomikā, mūsu uzņēmēju balsis kopējā diskusijā par brīvās tirdzniecības līgumiem šķiet pārāk klusas

Augstu vilni sit kaislības abos Atlantijas okeāna krastos par ES un ASV brīvās tirdzniecības līgumu, kas tā oficiālā nosaukuma dēļ (Transatlantiskā Tirdzniecības un ieguldījumu partnerība) tiek dēvēts par TTIP. Pirms pāris dienām no Vašingtonas tika ziņots, ka demokrāti ASV Senātā TTIP virzību nobloķējuši bažu dēļ par tautiešu darbavietām, bet jau nākamajā dienā izrādījās, ka turpat Kapitolija kalnā kompromiss tomēr rasts.

Ne mazāk grumbuļains TTIP ceļš ir Briselē, kur ar plaša spektra ekstrēmismu un populismu pilnajā Eiroparlamentā pašlaik tiek formulēta Eiropas attieksme par līgumā apspriežamajiem un neapspriežamajiem jautājumiem, kurus Eiropas Komisijai diskutēt ar amerikāņiem. Pēc saviem novērojumiem, sevišķi Briselē un arī pēc sarunām ar atbildīgiem Vašingtonas ierēdņiem, es tomēr spriežu, ka nekādi šķēršļi nebūs tik kritiski, lai pēc gadiem diviem vai trim šis pasaules vēsturē ambiciozākais tirdzniecības līgums šādā vai tādā redakcijā nestātos spēkā. Ko tiešām nevarēs sarunāt, to izcels atsevišķai diskusijai vai atliks uz vēlāku laiku, bet pats līgums, skeptiķiem spītējot, būs.

Pagaidām vēl pirmatnēji haotiskajā un salīdzinoši lielā slepenībā turētajā masā, no kuras TTIP veidojas, ir pamatīgs daudzums bažu un baiļu vērtu aspektu un vienkārši neprātību, ko DB pamazām izvērtēs turpmākās publikācijās. Skeptiķu retoriskais arguments ir arī par TTIP sauso atlikumu. Britu portāla ComputerWorld UK apskatnieks Glins Mūdijs, kas uzcītīgi analizē par TTIP pieejamo informāciju, pērn secināja, ka eiropiešiem labums no līguma būs viena papildus kafijas krūzīte mēnesī katram, kas diez vai atsver riskus un zaudējumus. Līdz ar jauno informāciju gada laikā G. Mūdijs ir labojis savu aplēsi: eiropiešu ieguvums tomēr paredzams četrreiz lielāks – pa liekai kafijas krūzei nedēļā katram.

Var jau spriedelēt, vai tas ir gana, tomēr neņemt, ja reiz tev dod, būtu muļķīgi. Un jāņem vērā, ka TTIP, līdzīgi kā citu starptautisko brīvās tirdzniecības līgumu augļi, Latvijas biznesam tā vienkārši klēpī var arī nekrist – tie ir jāplāno, un caur savas industrijas lobijiem ir jāseko, lai man nepieciešamais attiecīgajā līgumā būtu un lai pretējās puses paredzamie draudi tiktu minimizēti. Īpatnējā kārtā Latvijas biznesa pārstāvju balsis konkrēti Eiroparlamenta gaiteņos, kur interešu aizstāvība pašlaik ir baltkvēlē, nav dzirdamas. Pašu sabalsotie visādu politisko nokrāsu eirodeputāti rausta plecus – laikam jau nevajag.

Pozitīvais skaidrojums tam varētu būt izteikts kāda uzņēmēja vārdos, kas, par šo jautāts, atteica, ka «lobiji jau strādā». Un galvenā lobēšana notiek par sarunām tieši atbildīgajā Komisijā, ne Parlamentā, kas gan var tikt likts lietā, ja Komisijā kaut kas neiet cauri.