Brīdī, kad runa ir par personas un dažādu citu datu drošību, katrs ar to saprot kaut ko citu. Vieniem – ar noklausītām telefonsarunām, otriem – ar informācijas noplūdi no dažādām datu bāzēm. Proti...
Viens no skaļākajiem šā gada starptautiskajiem skandāliem bija atklāsme, ka amerikāņu specdienesti noklausoties Vācijas kancleres Angelas Merkeles telefonsarunas. Ažiotāža, protams, izvērtās pamatīga, taču lielā pārsteiguma deva, kas tai sekoja, gan liecināja par kaut ko starp naivumu un liekulību. Izsenis ir bijis tā, ka valstu valdības izspiego cita citu, turklāt pašas to itin labi apzinās. Ne velti nu jau bijušais Satversmes aizsardzības biroja šefs Jānis Kažociņš publiski atzina, ka visi līdzšinējie Latvijas valdības vadītāji domā, ko runā pa telefonu. Protams, šādas drosmīgo izlūku un nešpetno spiegu darbības, noklausoties telefonsarunas, nav nekas apsveicams, tomēr jārēķinās, ka tā tas notiek un, godīgi sakot, vienmēr notiks.
Pavisam cita runa ir par gadījumiem, kad informācija nelikumīgā veidā tiek iegūta no dažādām datu bāzēm, ar to saprotot gan valsts iestāžu failus, gan, piemēram, bankas. Šādas datu noplūdes var šķist teju vai aizraujošas, lasot ziņas, piemēram, par to, kā WikiLeaks ir izdevies dabūt dažādu pasaules vareno savstarpējo sarunu atšifrējumus. Taču nemaz vairs nešķiet smieklīgi, izdzirdot ziņu – nopludināti vairāku tūkstošu lietotāju dati vienā no lielākajām Latvijā strādājošajām bankām. Redz, mūsdienu tehnoloģiju laikmets paģēr, ka legāli norēķini vairumā gadījumu var būt tikai elektroniski. Tātad gan juridiskām, gan fiziskām personām nekas cits neatliek, kā glabāt savu naudu bankās, tām uzticot savus datus. Tāpat tām nekas cits neatliek, kā uzticēt savus datus dažādām valsts iestādēm un... samierināties, ka tie nebūt nav drošībā. Problēma lielā mērā ir faktā, ka daudzas iestādes un, jaatzīst, arī uzņēmumi tā īsti joprojām nav sapratuši – jau pietiekami ilgu laiku lieli līdzekļi un resursi ir jāpiesaista ne tikai fiziskās drošības garantēšanai, ar to saprotot superizturīgus seifus un līdz zobiem bruņotus apsargus, bet arī datu aizsardzībai. Vienmēr ir bijušas nopietnas sacensības starp likumsargiem un bandītiem, kas jau ilgu laiku notiek arī elektroniskajā vidē. Turklāt ir pilnīgi nevietā stāstīt, ka cilvēki paši vien esot vainīgi, ka sliktie puiši tiek pie viņu datiem, jo izvēlētas pārlieku vienkāršas paroles, piemēram, internetbankai. Atbildīgs uzņēmums nepieļaus «pārāk vienkāršas» paroles ieviešanu – tas ir tehniski vienkārši izdarāms.
Ņemot vērā jau ilgstoši veidojušos situāciju šajā jomā, domājams, iestādes un uzņēmumi, kuru darbība ir saistīta ar personu datu konidencialitātes nodrošināšanu, varētu spert platu soli uz priekšu, paredzot, ka gadījumā, ja visnotaļ sensitīvā informācija «nez kāpēc» nonāk kādās trešajās rokās, personai, par kuru bijuši šie dati, tiek izmaksāta paprāva kompensācija. Visticamāk, šāda punkta iekļaušana sadarbības līgumos liktu sarosīties daudzu organizāciju vadītājiem un IT speciālistiem.
