Pēc sešiem gadiem arī Latvijas valsts amatpersonas beidzot gatavas iejaukties absurda juridiskā kāzusa risināšanā, kas rada draudus Latvijas aviācijas sektora pastāvēšanai.
Acīmredzot bija jāsagaida Eiropas Savienības tiesas lēmums, kas dod zaļo gaismu visai absurdam Lietuvas tiesas pieņemtam lēmumam, lai arī Latvijas atbildīgie politiķi beidzot sāktu kustēties. Runa ir par bankrotējušas Lietuvas aviokompānijas flyLAL prasību, kuras nodrošināšanai paredzēta Starptautiskās lidostas Rīga un nacionālās aviokompānijas airBaltic mantas aprakstīšana 60 miljonu eiro vērtībā. Tikai tagad premjere Laimdota Straujuma LNT raidījumā saka, ka vērsīsies pēc palīdzības Eiropas Komisijā, Latvijas Ārlietu ministrija ir nosūtījusi notu Lietuvai, bet satiksmes ministrs Anrijs Matīss ir gatavs pret Lietuvu izmantot visus juridiskos rīkus, lai flyLAL prasību pret abiem Latvijas flagmaņiem – lidostu Rīga un airBaltic – atceltu. Lieliska mobilizācija augstākajā valsts līmenī, tomēr jājautā – kāpēc tas notiek tikai tagad?!
Jāatgādina, ka runa ir par aptuveni sešus gadus vecu Viļņas apgabaltiesas skandalozu lēmumu, kas tika pieņemts 2008. gada 31. decembrī un deva bankrotējušajai Lietuvas aviokompānijai flyLAL tiesības apķīlāt lidostas Rīga un airBaltic mantu gandrīz 60 miljonu eiro vērtībā. FlyLAL uzskata, ka viņas bankrotā vainojamas tobrīd lidostā Rīga piemērotās apjoma atlaides, kas esot devušas priekšrocības airBaltic, veicinot negodīgu konkurenci Baltijas aviācijā. Skandalozu šo lietu dara fakts, ka pēc būtības tā vēl nemaz nav skatīta, proti, neviena tiesa nav atzinusi to, ka lidosta Rīga un airBaltic tiešām būtu vainojamas flyLAL bankrotā. Pa šo laiku šis Lietuvas tiesas lēmums ir izgājis vairākas Latvijas tiesu instances, tas ir pabijis arī ES tiesā, var teikt, ka tas jau ir izmaksājis kaudzi naudas juristiem, bet rezultāts ir bijis nemainīgs – Lietuvas tiesas spriedums ir spēkā. Tagad gala vārds vēl jāsaka Latvijas Augstākajai tiesai, tomēr ES likumdošana ir tāda, ka ES dalībvalstu kompetentās iestādes nolēmums izpildāms arī citās ES dalībvalstīs. Tas principā nozīmē to, ka divi Latvijas aviācijas stūrakmeņi – starptautiskā lidosta Rīga, kas ir ne tikai pasažieru, bet arī militāro gaisa kuģu uzņemšanas vieta, kopā ar nacionālo aviokompāniju airBaltic – var nonākt lietuviešu kontrolē. Jāpiebilst, ka Lietuvā situācija ar bijušajiem flyLAL īpašniekiem un vadītājiem, kā ziņo Lietuvas mediji, nebūt nav kristāldzidra. Pērnā gada rudenī Lietuvas ģenerālprokuratūra ir veikusi apjomīgas kratīšanas, konfiscējot dokumentus šīs kompānijas akcionāru dzīvesvietās. Apsūdzības ir celtas pret 17 cilvēkiem, tajā skaitā pret flyLAL vadītāju Ģediminu Žiemeli. Tomēr tas nekādā veidā bankrotējušā flyLAL administratoram netraucē censties treknu šķēli nogriezt no Latvijas aviācijas uzņēmumiem, bet Latvijas puse tikai bezpalīdzīgi plāta rokas. Tas ir, abi Latvijas valstij piederošie aviācijas uzņēmumi ir centušies problēmu risināt, kā nu pratuši, savukārt no Latvijas ministriju puses sadarbība un palīdzība esot bijusi minimāla, lai gan strīdīgās apjoma atlaides lidostā Rīga savulaik tika ieviestas tieši ar Ministru kabineta lēmumu.
Pēc dziļākās būtības šeit pat nav runas par apjoma atlaidēm, kuras dažādos veidos piemēro daudzas pasaules lidostas. Runa arī nav par to, ka viena otra aviokompānija bankrotē un savā nelaimē mēģina vainot citus. Tāpat runa nav arī par to, cik reāli lietuvieši varētu šo naudu no lidostas Rīga un airBaltic dabūt. Runa ir par kuslumu, kādā Latvijas puse kārtējo reizi pārstāv savas intereses. Lietuvieši var nomontēt sliedes posmā Mažeiķi–Reņģe, tādējādi pārvirzot kravu plūsmu par labu savām ostām, un nekas, var vairāk nekā 20 gadus nevienoties ar Latviju par jūras robežas līgumu, var par diviem gadiem novilcināt Rail Baltica kopuzņēmuma dibināšanu, visbeidzot var uzbūvēt arī savu sašķidrinātās gāzes termināli, ignorējot reģionālā termināļa būvniecības plānus, jo lietuviešiem viņu ekonomiskās intereses ir prioritāte. Un pareizi! Jautājums, kad Latvijas amatpersonas tikpat aktīvi iestāsies par Latvijas ekonomikas un uzņēmumu interesēm, nevis sešus gadus ignorēs kliedzošus faktus, lai pēc tam kārtējo reizi atjēgtos tikai tad, ka situācija samilzusi tiktāl, kad tās risināšana var izmaksāt jau ļoti dārgi, turklāt no Latvijas nodokļu maksātāju līdzekļiem.
