Sākam saskatīt ieilgušā negatīvo likmju laikmeta ēnas pusi.
Jau kādu laiku finanšu pasaulē tiek runāts par negatīvām likmēm, un šāda laikmeta ieilgšana arvien vairāk sāk skart arī uzņēmumus Latvijā. Piemēram, SEB banka šomēnes atklāja, ka no augusta vidus tā varēs piemērot maksu par uzņēmuma norēķinu kontu, ja tajā atlikums būs vairāk nekā miljons eiro. Tāpat banka piemērošot nulles procentu likmi uzņēmumu noguldījumiem krājkontos, ja tajos glabāsies nozīmīgas summas.
Būtībā šādas prakses piemērošana Eiropā vairs nav nekāds jaunums, un šādu situāciju var uzskatīt par visai tiešām Eiropas Centrālās bankas (ECB) rosīšanās sekām. Visa ECB politika vērsta uz to, lai reģionā procentlikmes piespiestos arvien tuvāk zemei. ECB reģiona komercbankām par noguldījumiem iestādē, piemēram, prasa 0,4%. No vienas puses, tam vajadzētu balstīt ekonomikas izaugsmi – ideja ir, ka bankas meklēs veidus, kā nopelnīt, un augs kreditēšana. Tāpat negatīvas likmes uzņēmumu naudai piespiež kompānijas to likt lietā un investēt attīstībā.
Tiesa gan, monētai ir arī otra puse – visi ir spiesti uzņemties lielāku risku, un finanšu iestādēm jāsāk kreditēt tos, kurus tās kreditēt īsti negrib vai tas ir riskanti (mēs zinām, kur tas var novest ekonomiku). Tāpat svarīgi piebilst, ka banku peļņa būtībā veidojas no kredītlikmju un depozītu likmju starpības – kredītlikmēm ceļojot zemāk, depozītu likmes, kas jau tagad ir tuvu nullei, uz leju dzīt ir daudz grūtāk, jo šādas likmes patērētāji var vienkārši nepieņemt. Daļēji risinājums, kā redzam, tiek rasts, piemērojot negatīvas likmes vai komisijas korporatīvajai naudai.
Katrā ziņā jautājums – kāds tad īsti pienesums patiesībā būs ECB īstenotajai politikai – ir ļoti aktuāls. Kredītu un noguldījumu likmju starpības samazināšanās pie lielākiem riskiem bankām būtiski samazina peļņas iespējas. Galu galā mazāka peļņa var negatīvi ietekmēt finanšu iestāžu vēlmi aizdot (tas būtu pilnīgi pretēji cerētajam scenārijam). Turklāt ir risks, ka no bankām negatīvo likmju dēļ plūst prom klienti, kas arī tās var atturēt no kreditēšanas.
Eiropā negatīvajam likmju laikmetam galu pagaidām neredz, kas nozīmē, ka uzņēmumiem, sadarbojoties ar bankām, visticamāk, būs jārēķinās ar kādām papildu maksām, kuras būtībā varētu saukt par finanšu iestāžu mēģinājumiem zem nulles dzīt savas depozītu likmes (jeb sargāt peļņu).
Šķiet, daudzi cerēja, ka rekordzemo likmju laikmets būs īslaicīgs un bankas gribēs samierināties ar negatīvo ietekmi uz ienākumiem, lai nosargātu klientu bāzi. Tomēr šobrīd, kad skaidrs, ka šādi laiki ieilgs, jāmeklē risinājumi.
Pagaidām gan grūti iedomājams, ka negatīvas likmes tiek dzītas būtiski zemāk (to klientiem būtu grūti iebarot) un tas, ka šādas tās varētu tikt noteiktas arī ierindas mazajiem banku klientiem, jo tad tie finanšu iestādē naudu vienkārši neglabās. Tiesa gan, pēdējie gadi jau pierādījuši, ka tiek lauzti agrākie pieņēmumi par to, kas finanšu pasaulē ir neiespējams. Vēl šomēnes pirmo reizi vēsturē negatīvā teritorijā ieslīdēja jau Vācijas 10 gadu termiņa obligāciju ienesīgums.
