Pēdējos gados citur Eiropā kā sēnes pēc lietus normatīvu mežos izspraukušies trauksmes cēlēju likumi. Par tāda ieviešanu diskusija uz priekšu virzās arī Latvijā

Vajadzību pēc ziņotāju jeb trauksmes cēlēju aizsardzības regulējuma rada ne tikai dzīšanās pakaļ Eiropai vai starptautisku organizāciju prasībām, bet arī beidzot, jācer, uz materializēšanās takas uzkāpusī vēlme apkarot iesīkstējušo krāpniecību, korupciju un publiskās naudas šķērdēšanu ar jauniem, iespējams, iedarbīgākiem paņēmieniem. Skaidrs, ka ziņotāju sargāšanas likums caur un cauri ir mūsdienīgas sabiedrības interesēs un, patiesībā, pilnā mērā arī mūsdienīgas un sakarīgas valsts pārvaldes interesēs. Tā tam vismaz vajadzētu būt. Sarežģītākais šajā procesā, virzoties uz likumprojekta skatīšanu valdībā, ir panākt līdzsvaru starp trauksmes cēlēju aizsardzību (tostarp anonimitātes nodrošināšanu un atbildības noteikšanu par anonimitātes pārkāpšanu) un trauksmes cēlēja statusa izmantošanu ļaunprātīgiem nolūkiem (tostarp nodarot zaudējumus).

Sarežģītāk ir ar trauksmes cēlējiem uzņēmumos. Kurš uzņemsies atbildību par nodarīto kaitējumu, ja izrādīsies, ka trauksme celta bez pamata vai pat ļaunprātīgi? Nodarītais kaitējums var būt arī neatgriezenisks, ja runa ir, piemēram, par uzņēmuma reputāciju. Sevišķi sensitīva šajā jomā varētu būt pārtikas nozare, ja, piemēram, kādam ražotnes darbiniekam ir zobs uz darba devēju. Efekts viltus ziņojumam varētu būt līdzīgs kā «joku» zvanam par sabiedriskā vietā novietotu spridzekli. Jezga pamatīga. Ja trauksmes cēlājam būs vara apturēt ražošanu, piemēram, lielā pārtikas uzņēmumā, tad šāda likuma ieviešana pati par sevi jau jāuzskata par reālu uzņēmējdarbības risku. Uzņēmējiem jābūt gataviem pusgada laikā izveidot iekšējās trauksmes celšanas mehānismu. Likumprojekta mērķis ir aizsargāt trauksmes cēlājus, kas godprātīgi ziņojuši par pārkāpumiem valsts institūcijās un darba tiesiskajās attiecības, bet kā nodrošināties pret nepamatotām sūdzībām?

Tāpat vajadzētu skaidri saprast, kādā veidā trauksmes signāli tiks saņemti. Lai nav tā, ka par faktu, ka pagastveča sētsvidu ziemā tīra pašvaldības tehnika, visu redzošā kaimiņtante paļāvīgi steidz ziņot pašvaldības policistam, kurš, teiksim, nav kompetents nosargāt trauksmes cēlājas anonimitāti un pārvirzīt ziņojumu atbildīgajai institūcijai (šobrīd vēl nav īsti skaidrs – kurai), tā vietā sūdzību atrādot savam šefam un tas – savam darba devējam un no sniega atbrīvotā pagalma īpašniekam pagastvecim vienā personā. Situācija gan var būt arī citādāka – darbinieks A ar acs kaktiņu pamana, ka priekšnieks darbiniekam B pasniedz aploksni. Nekavējoties par ēnu ekonomikas barošanu, izvairoties no nodokļu nomaksas, tiek noziņots. Sākas procedūrai atbilstoša jezga, līdz pēc pāris gadiem tiesā tiek noskaidrots, ka aploksnē bija ielūgums uz konferenci. Tādēļ likumam jākalpo arī kā filtram, lai trauksmes celšana nepadarītu sūdzambībeli par kārotu statusu, kam pievērsties pašmērķīgi un ar sportisku azartu, nonākot pie stučīšanas 21. gadsimta modifikācijas.