Reformu veikšana augstākās izglītības sistēmā allaž ir bijis kā karsts kartupelis - visi saprot, ka tā ir nepieciešama, bet nevienam vēl nav pieticis politiskās gribas šīs problēmas risināšanai ķerties klāt.
Acīmredzot viena iemesla dēļ - neviens ministrs negrib pie savām durvīm redzēt histēriskus piketētājus, kas apgalvo, ka Latvijā iznīcina augstskolas. Tikmēr reālā situācija kļūst arvien skaudrāka. Proti…
Vēlme iestāties centrālajās valsts augstskolās - LU, LLU, RTU utt. - joprojām saglabājas visnotaļ augstā līmenī, savukārt reģionālajās augstskolās studētgribošo skaits ar katru brīdi sarūk. Vienkārši sakot, arvien vairāk izkristalizējas fakts, ka valsts finansētu augstskolu Latvijā ir par daudz. Skatot šo jautājumu plašāk, ir redzams, ka augstākās izglītības sistēma Latvijā ir veidota nemākulīgi un pat izšķērdīgi. Turklāt runa ir ne tikai par reģionālajām, bet arī Rīgā bāzētajām augstskolām. Piemēram, mediķus un komunikāciju zinātņu speciālistus pie mums sagatavo gan LU, gan arī RSU. Savukārt juristus un ekonomistus mūsu valstī māca pat vairākas augstskolas. Nezinot reālo situāciju, varētu šķist, ka mums ir neizsmeļams profesoru, zinātņu doktoru, citiem vārdiem sakot, augsta līmeņa pasniedzēju resurss, ja reiz pietiek visām daudzajām mācību iestādēm, kurās bieži vien tiek piedāvātas identiskas programmas. Diemžēl patiesība gan ir skarbāka. Labākajā gadījumā runa ir par vienu pasniedzēju, kurš izskraida trīs augstskolas, vismaz divās no tām par sava darba kvalitāti daudz neaizdomājoties. Sliktākajā - par pasniedzējiem tiek algoti jaunieši, kuri nupat kā saņēmuši augstskolas diplomu un stipri maz praksē ir pieredzējuši no tā, ko nu māca citiem.
Kā redzams, runa šeit ir nevis par nepieciešamību kaut ko likvidēt, bet gan produktīvāk izmantot tos resursus, kas mums vispār ir. Nu, nav nepieciešamības algot administrāciju vairākām, piemēram, juridiskajām fakultātēm, ja var tikai vienai. Protams, augstākās izglītības reformai ir jābūt, jo ir skaidrs, ka pašreizējā šīs sistēmas darbība ir slogs nodokļu maksātājiem. Tomēr šis jautājums noteikti ir jārisina kompleksi. Pirmkārt, reformai jānotiek, rūpīgi izvērtējot katras augstākās izglītības iestādes funkcijas, nevis kārtējo reizi kaut kas mehāniski jāgriež. Otrkārt, padarot dažas Rīgas augsskolas realitātē par centrālajām mācību ietādēm, tām ir jānodrošina pienācīga mācību tehniskā bāze, kopmītnes un tamlīdzīgas lietas.
Interesants šajā sakarā ir fakts, ka Zatlera reformu partija par savu izglītības un zinātnes ministra amata kandidātu ir izvirzījusi bijušo Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāju un pašreizējās izglītības sistēmas kritizētāju Robertu Ķīli, kurš cita starpā uzskata, ka cilvēkiem no laukiem tuvāko gadu laikā vispār vajadzētu pārcelties uz centriem, kur viņu atrašanās valstij izmaksātu lētāk. Tātad sanāk, ka gadījumā, ja viņš tiešām, kļūs par ministru, reģionālajām augstskolām jau būt jāsāk naglot ciet durvis. Redzēsim, kāda būs realitāte.