http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(416).jpg
Tā nu ir sanācis, ka amatpersonas Latvijā iedalāms trīs kategorijās. Vienā gadījumā, pieminot noteiktu cilvēku vārdus, var dzirdēt nievas un pat lamas. Par otriem lielākā daļla sabiedrības pat nenojauš, ka tādi eksistē. Savukārt trešie viena vai otra iemesla dēļ tiek teju vai heroizēti, un viņu nepārvēlēšana vai izmešana no darba var tikt nodēvēta pat par traģēdiju valsts līmenī.
Atcerēsimies, kāda brēka bija laikā, kad no darba KNAB atlaida Alekseju Loskutovu. Tāpat gluži vai par nacionālo traģēdiju tika pasludināta Jāņa Maizīša nepārvēlēšana ģenerālprokurora amatā, turklāt uz trešo termiņu. Un kas tad ir noticis?! Kā zināms, KNAB turpina strādāt tikpat (ne)veiksmīgi kā Loskutova laikā, bet Ēriks Kalnmeiers vada prokuratūru vismaz ne sliktāk kā Maizītis.
Šobrīd arvien vairāk ir dzirdamas runas par to, ka, iespējams, vajadzētu pamainīt likumdošanu tā, lai Inguna Sudraba arī turpmāk varētu vadīt Valsts kontroli (VK), un, par laimi, viņa pati pret šādu iespēju ir noskaņota skeptiski. Vispirms jau jāteic, ka likumdošanas maiņa, pielāgojot to vienam cilvēkam, ir totāli nepareiza un pat bīstama.
Jāatgādina, ka savulaik līdzīgas izmaiņas likumdošanā veica baltkrievi, padarot Aleksandru Lukašenko par tautas vadoni teju līdz dzīves beigām, periodiski tīri formāli sarīkojot vēlēšanas. Attiecībā uz to, kas šajā jomā notiek Baltkrievijā, jāteic, ka Krievijā ir atrasts vismaz radošāks risinājums - tur divi vīri laiku pa laikam apmainās vietām valsts vadošajos amatos. Savukārt tepat Latvijā netrūkst piemēru, kad vienā otrā augstskolā tiek pamainīts vai nu macību iestādes nosaukums, vai arī vadošā darbinieka amata skanējums, lai tas, kurš vienā krēslā reiz iesēdies, sevi neapgrūtinātu ar izkāpšanu no tā. Turklāt, jo siltāka ir vieta, jo tā ir tuvāka.
Protams, par Sudrabas darbu VK nevar teikt neko sliktu. Katrā gadījumā viņas darbības laikā šī iestāde no pilnīgi nekāda biroja, kur dators kalpo par paliktni puķu podiem, ir kļuvusi par institūciju, kas ir atmaskojusi nelikumības ne vienā vien valsts organizācijā. Taču tas nenozīmē, ka tāpēc Sudrabai līdz pat pensijas gadiem nevajadzētu pamest VK. Pirmkārt, valsts aparāta darbinieku periodiska rotācija neļauj viņiem iesūnot vienā vietā. Šajā jomā pozitīvi ir vērtējams tas dažādu amatpersonu rotācijas process, kas pēdējo nedēļu laikā jau ir skāris vairākas ministrijas. Otrkārt, Latvijā vēl ir pietiekami daudz dažādu valsts institūciju, kur Sudraba varētu būt noderīga ar savu nenoliedzamo vadītājas talantu. Piemēram, šobrīd tiek meklēts jauns vadītājs Konkurences padomei, kur darba netrūkst. Tāpat mums netrūkst institūciju, kuru darbu pēc iespējas ātrāk būtu nepieciešams padarīt produktīvāku, turklāt, vēlams, vadītāja amatā ieceļot cilvēku, kuram nav korporatīvas saites ar kādu politisko partiju.
Citiem vārdiem sakot, sena ir patiesība, ka neaizvietojamu cilvēku nav, bet neļaut personai iesūnot vienā iestādē - tas nāk par labu visai tautsaimniecībai kopumā.
