Tiesāšanās par valsts naudu ar Konkurences padomi valsts uzņēmumam nekādus ieguvumus nesniegs
Notiekošais daudzās valsts kapitālsabiedrībās, tostarp satiksmes ministra Anrija Matīsa (Vienotība) pārraudzītās jomas flagmaņa valsts a/s Latvijas Pasts (LP), zināmā mērā atgādina pasaku vēstījumu. Līdz ar politiskās vadības maiņu regulāri mainījusies arī šī uzņēmuma vadība. Tikai «reiz dzīvoja» vietā bieži vien izskan apgalvojumi par to, cik ļauni ir nomaināmie, bet labi tik tikko amatos iekārtotie ļaudis. Nu, piemēram, tagadējā LP vadītāja Arņa Salnāja piemērotību valdes locekļa amatam Satiksmes ministrija 2012. gada janvārī pamatoja ar to, ka viņš strādājis dažādos augsta līmeņa juridiskajos birojos, tostarp Sorainen, guvis pieredzi banku sektorā, kā arī apgūst Būvniecības tiesību un strīdu risināšanu maģistrantūrā Londonas universitātē. Pusotru gadu vēlāk, no LP uz privāto sektoru aizejot LP vadītājam Mārim Kleinbergam, Salnāja kungs apsēdās viņa krēslā un lielā mērā klusībā vadīja savas dienas. Taču nesmukums ar nu jau bijušās Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas darbībai veltītās priekšvēlēšanu avīzes izplatīšanas apturēšanu oktobrī, Konkurences padomes (KP) lēmums decembrī par ļaunprātīga dominējošā stāvokļa tirgū izmantošanu un nule kā izskanējušās ziņas par iekšējo konfliktu uzņēmumā LP vadītāja rimto dzīvi droši vien ir pabojājušas.
Varētu pieļaut, ka, to visu piedzīvojot, Salnāja kungam nolaidīsies rokas, bet nekā. Gluži kā pasaku varonis viņš nu drosmīgi vedīs LP cīņā pret nevainīgajam pasta balodim nežēlīgi uzbrūkošo ļaunprātīgo konkurences ērgli. Nevēloties atzīt, kur nu vēl maksāt par LP iepriekš pastrādātajiem grēkiem, viņš apņēmies ielaisties garā tiesvedībā ar KP 12 tūkstošu eiro dēļ. Un kā lai viņš to nedarītu, ja bija valdes loceklis laikā, kad konkurences kropļošana norisinājās.
Ja Latvijā zaudētas tiesvedības gadījumā visi ar prāvu saistītie izdevumi lielākoties tiktu veiksmīgi piedzīti no nelikumīgo lēmumu pieņēmējiem, tad hipotētiski varētu pieļaut, ka labā vārda saglabāšanas dēļ LP ir vērts nostāties pozā. Tomēr šobrīd sava nevainīguma izbazūnēšana vairāk atgādina pasaku stāstīšanu, kurām labs gals diezin vai ir gaidāms. Tas attiecas uz pašu uzņēmumu un sabiedrību kopumā, jo viens no iespējamiem tiesāšanās izdevumu segšanas avotiem ir Latvijas budžeta līdzekļi – kompensācijas par abonētās preses piegādi laukos. Lai kāds arī nebūtu tiesvedības iznākums, tai būs arī ieguvēji – procesā iesaistītie juristi. Un diezin vai būsim pārsteigti, ja Salnāja kungs vai – mainoties politiskajai konjunktūrai – LP nākamais vadītājs lēmumu pieņemšanas krustcelēs izšķirsies, ka ārpakalpojums ir tieši tas, kas šai tiesvedībai vajadzīgs. Satiksmes ministrijai un tās vadītājam gan patīk stāstīt pasakas, ka uz valstij piederošo nozares kapitālsabiedrību darbību tiem ir visai maza ietekme. Tomēr nozares pārraugi varētu padalīties kaut vai hipotētiskos apcerējumos par to, kā šī pasaka varētu beigties labi.
