Cīņa ar nabadzību vai budžeta ieņēmumu veicināšana? Šāds jautājums kļūst aizvien aktuālāks saistībā ar izziņoto apņemšanos par minimālās algas palielināšanu valstī.
Ekonomiskās aktivitātes veicināšanā un nabadzības apkarošanā valstī valdībām pēdējā laikā īsti nav ar ko lepoties un tas arī nav nekāds brīnums, ja ņem vērā to, ka publiski izskanējušajās debatēs vēl priekšvēlēšanu laikā pārsvarā bija dzirdamas dažādas deklaratīvas frāzes bez konkrētiem pieturas punktiem un mērķiem. Kā viens no retajiem izņēmumiem ir apņemšanās no nākamā gada palielināt minimālo algu no 320 līdz 360 eiro, ko zināmā mērā varētu uzskatīt par darbību, kurai vismaz nosacīti vajadzētu sildīt Latvijas ekonomiku. Pēckrīzes prakse pasaulē ir pierādījusi, ka ar pārmērīgu taupību uz priekšu netikt, taču tieši ar to pēdējos gados ir nodarbojusies Latvijas valdība. Protams, var piekrist, ka radikāla izdevumu sabalansēšana ir veicinājusi Latvijas kā ekonomikas subjekta tēla uzlabošanos un ieguvumi slēpjas kaut vai lētākā iespējā pārfinansēt valsts parādus, līdz ar to mazinot spiedienu uz citām budžeta izdevumu pozīcijām. Tomēr šāda taupības taktika sevi attaisno vien gadījumā, ja vispārējie nosacījumi iedzīvotāju labklājības pieaugumam ir labvēlīgi, strauji kāpjot eksporta ieņēmumiem un saglabājoties labvēlīgiem faktoriem vietējā patēriņa attīstībā. Latvijas gadījumā netiek izpildīts pusotrs no abiem nosacījuma punktiem, jo eksports stagnē, bet patēriņa pieaugums ir iespējams vien uz iepriekšējā ekonomikas pēckrīzes atlēciena radītā algu pieauguma un šobrīd zemās inflācijas rēķina, kas agri vai vēlu sevi izsmels, bet kredītu tirgus nespēj uzņemt apgriezienus.
Uz minēto faktoru fona minimālās algas palielināšana valstī teorētiski nāktu tieši laikā, jo normālos apstākļos tam būtu jārada papildu naudas cirkulācija ekonomikā. Līdz ar to valdības nospraustais virziens uz izmaiņām, kas ir saistītas ar minimālās algas celšanu it kā būtu pareizs, tomēr vārds «normālos» iepriekš tika minēts, jo šādus ieguvumus var attiecināt uz valstīm ar sakārtotu darba tiesisko vidi un zemu ēnu ekonomikas līmeni. Ja šāda vide ir, tad minimālās algas celšana nozīmē straujāku naudas apriti, kas tautsaimniecībā ir ar pozitīvas sniega bumbas efektu, jo rada papildu pieprasījumu ne tikai pēc precēm un pakalpojumiem, bet arī jaunām darba rokām, līdz ar to katra šāda injekcija ļauj pelnīt aizvien jaunu naudu.
Tas, cik liela papildu naudas masa konkrētajā gadījumā varētu apgrozīties Latvijas ekonomikā, ir visai diskutabls jautājums, taču, visticamāk, runa varētu būt par desmitiem miljoniem eiro, kas uz vairāk nekā 23 miljardu eiro vērtu valsts iekšzemes kopproduktu šķietami nav sevišķi daudz. Ekspertu atzinumos ekonomiskā izaugsme varētu palielināties apmēram par pāris procentu desmitdaļām. Vienlaikus izskan brīdinājums, ka samērā strauja minimālās algas celšana var negatīvi ietekmēt jaunu darba vietu rašanos un darba vietu skaitu kopumā, īpaši tas attiecas uz darba vietām mazkvalificētajiem strādniekiem.
Ļoti interesanti dati atrodami Centrālās statistikas pārvaldes datubāzēs. Saskaņā ar tur pieejamo informāciju, šā gada jūlijā par minimālo algu valstī strādāja nedaudz vairāk kā 29 tūkstoši strādājošo jeb 3,6% no kopējā valstī nodarbināto skaita. Interesanti, ka sabiedriskajā sektorā šāds atalgojums bija vien 1,1% jeb nepilniem 2,6 tūkstošiem, bet privātajā sektorā – 26 tūkstošiem (4,8%) strādājošo. Domājams, arī bruto darba samaksas grupā no 320 līdz 360 eiro šī attiecība absolūtajos skaitļos ir visai līdzīga, turklāt, visticamāk, kāda daļa no tiem būtu dēvējama par aplokšņu algu saņēmējiem. Tiek uzskatīts, ka minimālās algas palielināšana valstij nodokļu veidā atnes vairāk, nekā liek izdot algu pieaugumam. Tādējādi faktiski var teikt, ka manevrs ar minimālās darba samaksas palielināšanu ir traktējams kā mēģinājums nodokļos iegūt vairāk no aplokšņu algu saņēmējiem. Vienlaikus izmaiņas radīs iemeslu, lai palielinātu algu ne tikai dažiem tūkstošiem darbinieku, kam tas ir vitāli nepieciešams, bet arī ierēdniecībai, kuras liela daļa īsti nesadzīvo ar valsts izsludināto taupības politiku, bet darba samaksa ir atkarīga no koeficienta pret minimālo darba samaksu.
