Ar zināmu regularitāti kādā no Latvijā translētajiem televīzijas kanāliem ir iespēja noskatīties Briljanta roku, Kaukāza gūstekni vai kādu citu no vairākus gadu desmitus senajiem krievu kino šedevriem. Ja kādam ir vēlme vienu otru no šīm filmām noskatīties, turklāt tieši televīzijas ekrānā, vismaz pāris reižu gadā šāda iespēja ir garantēta.
Lai nebūtu jāapcer tikai Krievijā, turklāt jau labi sen radītas lietas, jāteic, ka arī tepat Latvijā cilvēki ir iemācījušies radīt kaut ko, kam ir perfekta regularitāte, turklāt saknes nebūt nav meklējamas Padomju Savienības gados. Piemēram, vienā no Brīvības ielas namiem Rīgā darbojas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), kas ar visai pamatīgu regularitāti atgādina par sevi gan prokuratūrai, gan valdībai, gan sabiedrībai kopumā.
Būtu labi, ja KNAB vārds periodiski izskanētu saistībā ar panākumiem korupcijas novēršanas jomā, atklātiem koruptīviem darījumiem, efektīviem preventīvien soļiem, iniciatīvām likumdošanā un tamlīdzīgi. Tomēr par šīs iestādes eksistenci pārsvarā gadījumu uzzinām kontekstā nevis ar korupcijas, bet gan darbinieku savstarpējās apkarošanas intensīviem pasākumiem. Turklāt allaž izrādās, ka tā dēvētais KNAB kolektīvs labāk par valdību un Saeimu saprot – ir iecelts pareizais priekšnieks vai nav. Iepriekšējam KNAB priekšniekam Normundam Vilnītim, faktiski tikko viņš bija sācis reāli strādāt, tika pārmesti dažādi pasaules grēki. Tagad šajā amatā ir Jaroslavs Streļčenoks – cilvēks, kurš jau pirms nonākšanas KNAB šefa amatā bija strādājis šajā birojā, kuru tā darbinieki labi pazīst, un neko sliktu neteica brīdī, kad tika lemts par viņa virzīsanu šim postenim. Tomēr tagad izrādās, ka Streļčenoks esot mobingu un bosingu praktizējošs tirāns.
Var jau būt, ka vara tiešām zvērīgi maina cilvēkus, taču drīzāk gan būtu jārunā par to, ka KNAB vadītāja Juta Strīķe ir spējīga akceptēt tikai tādu vadītāju, kurš ir ar mieru pakļauties viņas untumiem (to ir apstiprinājis kādreizējais KNAB vadītājs Aleksejs Loskutovs). Gribētos gan redzēt, kā Strīķe varētu strādāt jebkurā uzņēmumā, vispirms mēģinot izrīkot valdes priekšsēdētāju, bet pēc tam publiski paziņojot, ka viņš mobingo un bosingo. Šādi izrīkojoties, privātā sektora uzņēmumā Strīķe jau sen izrādītos uz ielas, turklāt ar tādu rekomendāciju kabatā, ka varētu droši papildināt latviski runājošu laukstrādnieku pulciņu kaut kur Īrijā.
Sliktākais visā šajā stāstā gan ir tas, ka Latvijas iedzīvotāji nesaņem pakalpojumu, par ko ir samaksājuši ar savu nodokļu naudu, proti, korupcijas novēršanu un apkarošanu, bet tā vietā tiek piedāvāta lēta izrāde, kurā KNAB darboņi apkaro viens otru. «Dārgie» Streļčenok un Strīķe, nevienu neinteresē, ko jūs domājat viens par otru (un vai jūs vispār viens par otru domājat), bet gan tas, ko jūs izdarāt korupcijas novēršanas jomā. Kādreiz taču tas būtu jāsaprot...
