http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(418).jpg
Kā jau tas bija paredzams, Saeimas Sociālo lietu komisija ir atbalstījusi jautājuma virzīšanu par pensionēšanās vecuma palielināšanu līdz 65 gadiem, šo procesu sākot jau no 2014. gada.
Nenoliedzami šāds scenārijs nav patīkams, it īpaši tiem nodokļu maksātājiem, kuriem dažu tuvāko gadu laikā būtu jādodas pensijā. Tajā pašā laikā absolūti pieņemams nevar būt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības paziņojums, ka gadījumā, ja minētais jautājums gūs akceptu Saeimā, tikšot iniciēts kārtējais referendums.
Ir jau saprotams, ka pēdējo gadu laikā referendumu rīkošana ir kļuvusi par modes lietu - tēriņus apmaksā valsts, bet pati sarīkošana ir ļoti vienkārša, ko nesenā pagātnē spilgti pierādīja nepilsonis Vladimirs Lindermans ar savu biedru grupu, noorganizēdams referendumu par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Problēma slēpjas ne tikai faktā, ka referendumu rīkošana ar intensitāti vismaz vienu reizi gadā nodokļu maksātājiem ir pārāk liela šķiešanās ar naudu, bet te runa ir arī par valsts finanšu sistēmas stabilitāti kopumā. Protams, atsevišķas tēmas vērts ir jautājums par to, kāpēc tika pieļauta situācija, ka divdesmit gadu laikā šāds solis ir jāsper vairākkārt, tomēr skaitļi runā paši par sevi - jau tagad ir aplēsts, ka gadījumā, ja šī pensionēšanās vecuma palielināšana nenotiks, 2030. gadā sociālā budžeta deficīts veidos aptuveni 1,4 miljardus latu.
Ir vairāk nekā skaidrs, ka referenduma ceļā nedrīkst izlemt jautājumus, kas skar valsts finanšu stabilitāti. Tikpat labi var rīkot referendumus arī par to, vai Latvijā preces un pakalpojumi būtu apliekami ar PVN. Tas ir nonsenss! Jā, var teikt, ka saistībā ar pensijām valdības pieņemtie lēmumi savulaik jau ir atcelti - kad Satversmes tiesa atzina lēmumu par vecuma pensiju samazināšanu kā neatbilstošu konstitucionālajām tiesībām. Tomēr šeit ir zināma atšķirība. Tiesa (neatkarīgi no tās līmeņa) lem par to, ir vai nav kāds lēmums likumīgs. Ja tiesa atzīst, ka burtiski jebkurš lēmums ir nelikumīgs, tas nekavējoties ir jāatceļ, turklāt likvidējot tā jau radītās sekas. Savukārt referenduma kārtībā netiek noskaidrota lēmuma par pensionēšanās vecuma palielināšanu likumība, bet gan tas, kā tas pilsoņiem patīk vai nepatīk.
Jāatzīst, ka gadījumā, ja šāds referendums tiešām tiktu sarīkots, tam varētu savākt pietiekami lielu atbalstītāju skaitu, turklāt paradoksālā kārtā aktīvākie balsotāji būtu esošie pensionāri, kuri jau šobrīd saņem savas pensijas. Tomēr būtu jājautā - kur gan valstij ņemt minētos 1,4 miljardus latu, ja minētais scenārijs tiešām piepildīsies?! It īpaši, ņemot vērā, ka mūsdienu sabiedrība izvēlas nelaist pasaulē vairāk par vienu vai diviem bērniem, turklāt nav garantijas, ka daļa no viņiem jau nav aizceļojusi strādāt un, starp citu, maksāt sociālo nodokli Īrijā vai Anglijā. Jā, pensionēšanās vecuma palieliņāšana ir nepatīkams, taču nepieciešams lēmums, un situāciju šajā jomā nekādi neizdosies atrisināt ar populistiskiem soļiem, rīkojot ikgadējo tautas mudināšanu uz balsošanas iecirkņu apmeklējumu.
