Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Šī intervija ar ļoti augstu Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu pirms diviem gadiem bijusi publicēta avīzē Astoņkājis un pārpublicēta DB ar portāla pietiek.com atļauju

Ar ko īsti cilvēki Finanšu policijā «pelna»?

Pirmkārt, ar noplūdēm. Ja agrāk arī bija noplūde informācijai par gaidāmajām Finanšu policijas darbībām lielajās lietās, tad ne daudz. Kādus 10–20% nevarēja nokontrolēt. Bet tagad viņam ir gandrīz 100% noplūde. Šajos divos gados faktiski 99% no tā, ko Finanšu policijā sauc par realizācijām, kuras ir pasākumi un akcijas, ir iepriekšēja noplūde. Un noplūde ir konkrēti tām personām, pie kā šie pasākumi tiek plānoti. Noplūžu nav tur, kur darbinieki paši pa kluso ir uztaisījuši realizāciju, neko nesakot vadībai. Viņi paši pa kluso vienojas sestdien, ka pirmdien brauc uz darbu un katrs brauc uz objektu. Tās divas šāda veida realizācijas, kas bija pagājušajā gadā, tās nav nopludinātas. Bet pārējās visas ir. Nu, normāli tas ir? Un tas viss notiek pie Kaminska, bet Podiņš plāno, kā paaugstināt viņu amatā. Nu, normāli cilvēki?

Žurnāla Nedēļa un portāla nozare.lv galveno redaktoru Māri Zanderu droši vien var dēvēt par intelektuālo huligānu, par kura izdarībām tā arī īstas skaidrības nav – viņš vispirms runā un tad domā vai arī katrs viņa pateiktais teikums tiek pausts ar zināmu aprēķinu.

Katrā ziņā salīdzināt Latvijā notiekošos procesus ar Miloševiča režīmu Serbijā vai arī Reihstāga dedzināšanu, Zanderam īpašas problēmas nesagādā. Nu jau viņam arī piezvanīt vai aizsūtīt īsziņu varēs katrs, kurš to vēlas.

Parasti tu visai ironiski vērsies pret dažādiem Latvijā notiekošiem ekonomiskiem un politiskiem procesiem. Kāda tad, tavuprāt, šodien ir situācija mūsu valstī?

Krievijas uzņēmumiem ir interese par Latvijas hokejistu finansēšanu, bet uzvar piesardzība.

Septembrī sākas jaunā Kontinentālās hokeja līgas (KHL) jaunā sezona. Līgā spēlējošā kluba Dinamo Rīga valdes priekšsēdētājs Normunds Sējējs norāda, ka Krievijas komandām noteiktie budžeta griesti ir pārāk zemi, savukārt rīdziniekus kaimiņvalsts kompānijas atsakās finansēt.

Nav noslēpums, ka sportā apgrozās ļoti lielas naudas summas. Cik lielā mērā var runāt par šā biznesa ienesīgumu?

Uz kā rēķina tad jūs pelnāt?

Uz biļetēm un reklāmām. Nevar jau teikt, ka no spēlēm mums nekas nepaliek pāri, bet, lai nosegtu arēnas izdevumus, nodrošinot pirmsspēles šovu, spēli, starplaiku šovus, transportu utt., aiziet ļoti lielas summas.

Februāra sākumā ar ģimeni aizbraucām noķert vasaras sajūtu brīnišķīgajā Marokā. Brīnišķīga un krāsaina valsts, kurā aizbēgt no pelēkās un drūmās ziemas.

«Daudz laimes dzimšanas dienā,» es pasniedzu tētim aploksni, iedodu buču un nepacietīgi dīdos, kamēr gaidu reakciju no vecākiem, kad tētis būs atvēris aploksni. Iekšā ir lidmašīnas biļešu dāvanu kartes.

Lielāko dzīves daļu mani vecāki ir pavadījuši, lai izaudzinātu mani un māsu par labiem cilvēkiem un nav aizrāvušies ar ceļošanu. Igaunija, Lietuva, Vācija - tāds standartiņš. Tagad, kad, cerams, esmu izaugusi par labu cilvēku un varu pateikt vecākiem paldies par visu, ko man devuši, kā vienu no variantiem sava «paldies» pateikšanai izvēlējos uzdāvināt tēva apaļajā jubilejā vecākiem iespēju kaut kur aizlidot. Atpūsties. Tajā brīdī vecāki vēl nenojauš, ka deviņus mēnešus vēlāk lidos uz Maroku, bet smejoties saka, ka aizlidos kaut kur tepat, kur viss pazīstams – Ukrainu, Baltkrieviju..

Naudas ieguldīšana ir bijis aktuāls jautājums jebkuros laikos. Ikviens no mums ir vēlējies atrast labākos veidus, kā ieguldīt naudu, lai tā nestu peļņu. Mūsdienās ir pieejami dažādi veidi, kā to iespējams īstenot, tāpēc noteikti ir vērts tos izvērtēt un atrast sev piemērotāko veidu, kā ilgtermiņā iegūt papildus naudas līdzekļus. Zinoši investori regulāri meklē dažādus veidus, kā iegūt papildus naudu līdztekus jau esošajiem ienākumiem, tāpēc noteikti ir vērts iepazīties ar iespējām, ko mums var sniegt investīcijas.

Investīcijas uzņēmumu akcijās

Akciju tirgus vienmēr ir vilinājis cilvēkus no visas pasaules. Iegādājoties akcijas par zemāku cenu, ilgtermiņā ir iespējams iegūt gan maksājumus no dividendēm, gan arī pārdot akcijas, tādā veidā gūstot peļņu. Izvēloties labākās akcijas, kurās ieguldīt naudu, noteikti ir vērts pievērst uzmanību konkrētā uzņēmuma reputācijai. Izvēloties labu uzņēmumu, ir svarīgi pievērst uzmanību tam, vai tā peļņa katru gadu pieaug, vai uzņēmums ir inovatīvs, tam ir daudz sekotāju. Izcili piemēri ir Apple un Google, kuri attīstās, veidojot jaunus produktus. Tādā veidā pieaug arī šo uzņēmumu vērtība un līdz ar to arī akciju vērtība. Cilvēki, kuri ieguldīja naudu šī uzņēmuma akcijās, kad tās maksāja niecīgu summu, šobrīd iegūst apjomīgas naudas summas. Izvēloties uzņēmumus, kuru akcijas iegādāties, noteikti ir vērts pievērst uzmanību arī jūsu ikdienas interesēm. Piemēram, ja ikdienā regulāri patērējat Netflix saturu vai arī jūsu iecienītākie mobilie telefoni ir no Apple uzņēmuma, iespējams, ir vērts iegādāties šo uzņēmumu akcijas un sekot līdzi šo uzņēmumu izaugsmei, papildus arī nopelnot. Savukārt, ja dodat priekšroku izklaidei internetā, ir vērts pievērst uzmanību interneta spēļu akcijām. Lielākā daļa sporta pasākumu šobrīd nenotiek, līdz ar to krītas arī šo uzņēmumu akciju vērtība (dažās gan joprojām ir iespējams droši investēt, jo tajās pieejams online totalizators, kas ļauj sekot līdzi, piemēram, e-sporta pasākumiem). Brīdī, kad šie sporta pasākumi atsāksies, augs arī akciju vērtība.

Lattelecom Rīgas maratons nav tikai priecīgas skrējēju sejas, izlieti sviedri un sportotprieks. Šim pasākumam ir savs devums Latvijas tautsaimniecībā

Nolūkā noskaidrot to, cik lielu «naudas pēdu» maratona norises dienās atstāj skrējēji un viņu līdzjutēji, veikts pētījums. Par to plašāk DB stāsta SIA Nords Event Communications valdes priekšsēdētājs, Lattelecom Rīgas maratona direktors Aigars Nords un pētījuma veicējs SIA KEKonsultācijas valdes priekšsēdētājs Elmārs Kehris.

Šogad maijā notiks 28. Lattelecom Rīgas maratons. Cik gadus Jūs esat pie šī pasākuma organizēšanas stūres?

Aigars Nords (A.N.): Šis būs 12. maratons, kuru organizēsim. Protams, ja atskatās uz to laiku, kad sākām, toreiz situācija bija cita. Skriešana nebija tik populāra, un arī mēs paši taustījāmies un domājām, kā šādu pasākumu noorganizēt, jo nevienam nebija pieredzes šajā jomā. Nezinājām, kā pareizi jāveic laika atskaite, kur ražo medaļas, kā pareizi rīkoties, lai varētu slēgt ielas. Nebija arī kam palūgt padomu. Paši kā komanda bijām braukuši uz ārvalstu maratoniem, taču tur pieredzi guvām tikai kā dalībnieki. Skaidras vīzijas mums nebija, un valdīja neziņa par to, kā un vai šis pasākums gūs atsaucību. Tā bija mana un komandas vēlme pamēģināt, jo mums pašiem patika skriet.

Cilvēki lielākoties uzskata, ka ekskluzīvus vīnus ražo Vecajā pasaulē — Francijā, Spānijā vai Itālijā —, un šie vīni parasti pamatā arī veido premium, super premium un ultra premium klases segmentu. Taču daudzi bieži nezina, ka Jaunajā pasaulē — Čīlē, Argentīnā, Dienvidāfrikā un Jaunzēlandē — ražo daudzus ekskluzīvus vīnus. Šis ekskluzīvo vīnu klases segments pagaidām vēl nav guvis plašu atpazīstamību, taču minēto valstu vīndari aktīvi iekaro savu tirgus nišu, intervijā DB pastāstīja Liene Avotiņa, alkoholisko dzērienu izplatītāja un tirgotāja SIA Amber Distribution Latvia vīnu zīmolu vadītāja.

Kāds ir Latvijas ekskluzīvo vīnu segmenta tirgus īpatsvars procentos?

Precīzi nevaru pateikt, jo Latvijas ekskluzīvo vīnu tirgus segments ir neliels un fragmentēts — izplatītāju ir daudz un šādus vīnus eksportē arī daudzi restorāni. Domāju, ka tie varētu būt aptuveni 5-7 %.

Cik liels ir ekskluzīvo vīnu īpatsvars Jūsu uzņēmuma portfelī?

Mūsu portfelī ir vairāk nekā 450 dažādu vīnu no kuriem 200 ir ekskluzīvie vīni.

Kā Jūs izvēlaties ekskluzīvos vīnus?

Mēs saņemam retu un dārgu vīnu pasūtījumus no restorāniem un viesnīcām, ar kuriem sadarbojamies. Tāpat arī mūsu vīnu speciālisti atrod un atved uz Latviju ekskluzīvus vīnus. Mūsu uzņēmumā ir HoReCa nodaļa, kurā strādājošie speciālisti uztur kontaktus ar starpniekiem Eiropā, kur mēs iepērkam vīnus, bet šādi pirkumi negadās bieži, jo tie ir apjomīgi un dārgi. Chateau vīnus — vīni no slavenām darītavām — mēs iegādājamies, pamatojoties uz pasaulslavenu vīnziņu reitingiem, kā arī atkarībā no pieprasījuma pēc ražas gada. Kā arī veicam aprēķinus, lai mūsu vīna pagrabā uzglabāto vīnu vērtība ik gadu pieaugtu. Taču dažkārt pieeja vīna izvēlei atšķiras — kastes Miko Chardonnay baltvīna atvešanai uz Latviju vajadzēja 2 gadus.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Sestdien Latvijas Koncertu rīkotajā latviešu simfoniskās mūzikas koncertā Lielajā ģildē savā ierastajā vietā bija pazīstamais advokāts un rakstnieks Andris Grūtups, kurš ir regulārs simfoniskās mūzikas klausītājs. Plašais interešu apvienojums un uzdrīkstēšanās publiski paust savus uzskatus viņu dara par īstu latviešu inteliģentu.

Kāda paziņa, uzzinājusi, ka dodos Andra Grūtupa, izsaucās – pie tā pīpmaņa no X failiem! Vizuālā līdzība ar populārā seriāla tēlu tik tiešām ir pārsteidzoša. Arī Grūtupa daiļrade apliecina, ka viņu saista slepenas lietas, vismaz tādas, kas ilgus gadus bijušas sabiedrības acīm apslēptas, piemēram, vācu ģenerāļu tiesāšana un pakāršana Rīgā 1946. gadā vai ebreju veiktās rituālslepkavības pagājušā gadsimta sākumā. Savukārt februārī izdevniecība Atēna izdos Grūtupa jaunāko grāmatu Observators, kuras centrā ir slavenās mākslinieku dzimtas pārstāvja Jurģa Skulmes tiesas process.

Pasaule ir mainījusies. Par ASV prezidentu ir kļuvis Donalds Tramps, kurš atklāti saka – Amerika first! Viņam Amerika ir pirmajā vietā! Es domāju, ka arī Latvijai ir vajadzīgs tāds prezidents, kurš pasaka – pirmajā vietā ir Latvija! Pasaka un dara!

Tā intervijā saka Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis.

Skaļa ieroča kārta parastā trešdienas rītā, kad cilvēki dodas uz darbu. Mūsu Latvijas valstī netālu no Mātes Latvijas pie Brāļu kapiem ar automātu nošauj cilvēku. Runā, ka maksātnespējas administratoru mafija Rīgas ielās kārto savas lietas. Parādās bailes, ka atgriezušies 90-tie… Jūs kā Baptistu draudžu savienības bīskaps divpads- mit gadus kopā ar citiem bīskapiem lūdzāt Dievu par Latviju. Svētkos vadījāt dievkalpojumus kopā ar katoļu kardinālu Jāni Pujatu un arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, ar luterāņu arhibīskapu Jāni Vanagu un pareizticīgo metropolītu Aleksandru. Vai tiešām šī skumjā aina ir tas, ko Latvijas simtgadē mēs visi kopā cerējām ieraudzīt? Ko šī notikusī vardarbība mums rāda?

Būvuzņēmējs Ainārs Pauniņš notiesājošam spriedumam esot gatavs. Intervijā uzņēmējs, kura vārds šobrīd bieži tiek piesaukts gan saistībā ar Maxima traģēdiju, gan uguns postījumiem Rīgas pilī, stāsta par Latvijas būvniecības tirgus īpatnībām, vājajiem posmiem un arī problēmu iemesliem.

Kā ir mainījusies jūsu dzīve kopš Zolitūdes traģēdijas?

Tas, kas notika Zolitūdē, bija briesmīgi. Es to pārdzīvoju divas trīs reizes vairāk nekā daudzi citi. Traģēdija ir skārusi arī manus ģimenes locekļus un tuviniekus. Es jūtu milzīgu morālo līdzatbildību par to, kas ir noticis, jo nekas tāds nedrīkstēja notikt. Tas nedrīkst atkārtoties. Mēģinām noskaidrot cēloņus notikušajam, tāpēc esam piesaistījuši gan vietējos, gan britu ekspertus, kas dod savus slēdzienus. Sadarbojamies arī ar tiesībsargājošajām institūcijām. Kopš Zolitūdes traģēdijas veicam dubultu drošības kontroli būvniecības objektos. Tas nozīmē, ka objektā būvniecības laikā būvuzraugs izvērtē visas konstrukcijas, dodot slēdzienu par to nestspēju un citām īpašībām saskaņā ar projektu. Šādu pašu pārbaudi veicam, kad objekts tiek nodots ekspluatācijā.

Mūsdienās stresa un konfliktu pilna darba vide tiek uztverta kā kaut kas negatīvs, slēpjams, izvairīšanās vērts. Darba idille ir tad, kad lietas sokas pašas no sevis, darbinieki velta smaidu viens otram, ir laipni un iejūtīgi, uzticīgi un lojāli uzņēmumam, klienti un biznesa partneri ir pozitīvi un vienmēr ar visu apmierināti. Jūs varētu teikt – tā ir paradīze, uz to ir jātiecas. Kas ir nepieciešams, lai izveidotu tādu darba vidi? Saliedēts kolektīvs, kādas īpašas personības īpašības, profesionalitāte, prasme risināt konfliktus darba vietā, prasmīgs un tālredzīgs vadītājs? Jūs teiksiet – tas viss un vēl daudz kas cits, un Jums būs taisnība! Katra uzņēmuma ideālā formula ir individuāla. Bet kāda ir konflikta un nesaskaņu vieta šajā veiksmes formulā? Vai tie vienmēr ir jānovērš?

Jaunākie pētījumi rāda, ka nav nekā sliktāka veiksmīgai biznesa attīstībai kā harmonijas un mierpilna darba vide. Darbinieki vēlas saglabāt to un izvairās no iespējamām nesaskaņām un viedokļu sadursmēm, vienlaicīgi ziedojot savu sasniegumu motivāciju par labu pozitīvam klimatam. Pozitīva nesaskaņu loma ir tā, ka tajās uzliesmo emocijas, tiek stimulēta domāšana un aktīva radoša darbība. Līdz ar to konfliktu un nesaskaņu pozitīva ietekme kļūst nepieciešama, kad uzņēmumam ir vajadzīgs jauns risinājums, tas ir grūta, stratēģiska lēmuma priekšā, kad ir nepieciešams izstrādāt un ieviest pārmaiņas. Tas nekad nenotiek lēni, plūstoši un ar smaidu. Taču maldīgs ir arī uzskats, ka jebkuram konfliktam būs pozitīvas sekas uzņēmumā. Lai tā būtu, vadītājam ir jābūt ļoti vērīgam un jāzina, kā atpazīt konstruktīvu, produktīvu konfliktu un kuras nesaskaņas jānovērš jau saknē.

Ja Latvijā vajadzētu izveidot polittehnologu-ciniķu galeriju, Jurģis Liepnieks tajā ierakstītos pirmajās rindās. Katrā ziņā viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kas savulaik radīja Tautas partijas tēlu. Šobrīd viņš atļaujas visai neglaimojoši izteikties par mūsu valsts politiķiem, viņu izredzēm vēlēšanās, kā arī skaidri norāda — gaidāmā komunikācija ar sabiedrību ir tizla.

Kādu redzat pašreizējo politisko situāciju Latvijā?

Tā ir neskaidra. Vēl jau nevar zināt, kā tas viss beigsies. Tautas partija (TP) un ZZS saprata, ka ja viņi vēl tādā garā paturpinās visu ko samazināt, viņi var iet mājās. Līdz ar to lēmums gāzt Ivara Godmaņa valdību un ļaut to taisīt Jaunajam laikam (JL) ir izcili pareizs. TP tagad ir dabūjusi ārkārtīgi reprezentablus un krīzes laikam ļoti piemērotus amatus, izņemot Veselības ministriju, bet tur viņiem ir vienīgais sakarīgais ministrs. Jāatzīst, ka neko gan es nevaru pateikt par Dāldera kungu – varbūt viņš izrādīsies ļoti spēcīgs kultūras ministrs. Jautājums ir par to, vai TP turpmāk mācēs šo situāciju izmantot. Viņiem ir jāpārvar psiholoģiska vēlme vienkārši gūt prieku no tām grūtībām, kādās tagad ir JL – tā var izrādīties viņu galvenā problēma. Vismaz pirmā Valda Dombrovska valdības nedēļa liecina, ka TP ļauj JL strādāt pēc principa – lai jau tie trakie to visu dara. Labākais piemērs bija brīdī, kad tika lemts par valdes locekļu algām valsts akciju sabiedrībās, Aigars Kalvītis un vēl daži vienkārši izgāja no telpas. Faktiski tika pieņemts lēmums dažiem vadošajiem menedžeriem samazināt algas, kas, protams, ir pilnīgs populisms – bezjēdzība.

Uzņēmēji par savu mājokli lielākoties nav gatavi maksāt nekustamā īpašuma nodokli, bet daļa gatavi to maksāt saprātīgā apmērā.

Db lūdza uzņēmjus paust savu viedokli cik viņi būtu gatavi maksāt nekustamā īpašuma nodokli par savu mājokli.

SIA Hansa Silvesters īpašnieks Māris Liopa:

Nekustamā īpašuma nodoklī par savu mājokli esmu gatavs maksāt saprātīgu cenu. Protams, Rīgā mājoklim kadastrālā vērtība ir daudzkārt lielāka nekā laukos un tāpēc arī loģiski, ka mājoklim nodoklis būs augstāks. Par to būtu gatavs maksāt ne vairāk kā pāris simtus latu, jo to neizmantoju komerciālām vajadzībām. Man šķiet, ka daudzi cilvēki (it īpaši tie, kuri padomju laikos gadu desmitiem būvēja savas mājas teritorijās, kuras tobrīd bija nomales, bet pēdējo gadu laikā apaugušas ar turīgu cilvēku mājokļiem un pārvērtušās par ekskluzīviem rajoniem), nespējot samaksāt augsto nodokli, būs spiesti to pārdot par ļoti zemu cenu. Tādējādi tirgū var tikt izmesti daudzi mājokļi, kuri būvēti vēl padomju vai pat pirmspadomju laikā, tādējādi vēl vairāk samazinot to iespējamās cenas.

«Gribu radīt produktus, kas ir citiem ir noderīgi. Ražošana ir līdzeklis, lai to sasniegtu,» intervijā DB saka uzņēmējs, Hanzas Elektronikas dibinātājs un līdzīpašnieks Ilmārs Osmanis.

Pēc elektronikas studijām Rīgas Tehniskajā universitātē viņš sāka mācīties aspirantūrā un strādāt par pētnieku. No zinātnieka ikdienas viņam nav patikusi izjūta par pētniecības atrautību no dzīves. Deviņdesmito gadu sākumā neilgi strādājis elektronikas rūpnīcā Lielbritānijā, tad atgriezās Latvijā un drīz sāka veidot savu biznesu. Uzņēmēja «jaunākais bērns» – šķidro kristālu displeju ražotne EuroLCDs – dibināta 2012. gadā, tomēr pēc uzņēmēja teiktā tā vēl ir start-up fāzē. «Diez vai šo lietu būtu sākuši, ja zinātu, ko tā prasa,» I. Osmanis pasmejas tā, ka var saprast – tam jaunajam, kas daudz ko prasa, ir arī liela vilkme.

Maksātnespējas administratora slepkavības uzkūdīšanā apsūdzētā Mihaila Uļmana pirmā intervija.

Vairāk nekā gada laikā, kopš uzņēmējs Mihails Uļmans tika aizturēts, apcietināts kopš pagājušā gada decembra, arī apsūdzēts maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavības uzkūdīšanā un tagad stājies tiesas priekšā, publiskā retorika ir balstīta izmeklēšanas un prokuratūras sniegtajā informācijā, pretēji žurnālistiskās ētikas standartiem nemēģinot uzklausīt arī otru pusi. Dienas Bizness šodien publicē interviju ar M. Uļmanu, dodot iespēju viņam pirmoreiz publiski izklāstīt savu nostāju un argumentus.

Prokuratūra jums ir uzrādījusi apsūdzību par uzkūdīšanu uz maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavību. Vai jūs tam piekrītat vai nē – un kādi ir jūsu argumenti?

Investīciju fonds A3E Capital dibināts 2012. gadā Maltā, bet tā pamatlicēji ir latvieši, un fonds līdztekus investīcijām jaunattīstības valstīs investē arī Latvijā.

Kādēļ tieši obligācijas, kāds labums no fonda darbības ir investoriem un kāds ir tā ienesīgums, Dienas Bizness jautāja vienam no fonda dibinātājiem Aldim Reimam.

Kā nolēmāt izveidot savu ieguldījumu fondu? Iepriekš esat vadījis banku, tās arī ir investīcijas, ieguldījumi.

Es darbojos finanšu pasaulē jau vairāk nekā 30 gadus. Pirmos 20 gadus aizvadīju Latvijas banku sektorā. Pats savām rokām izveidoju pašreizējās BluOr Bank priekšteci Baltikums banku un vadīju to 10 gadus līdz 2011. gadam. Tad kopā ar bijušajiem bankas kolēģiem nolēmām izveidot savu investīciju fondu. Galvenā argumentācija bija tāda, ka pat bankas prezidents nav tās īpašnieks, bet ir tikai algots darbinieks, savukārt man bija vēlme izveidot savu biznesu jomā, kuru ļoti labi pārzinu. Banku bizness pēc 2008. gada krīzes kļuva aizvien garlaicīgāks, regulācijas un prasības pieauga. Esmu matemātiķis, beidzu LU Fizikas un matemātikas fakultāti, un tādēļ finanšu tirgi man vienmēr ir likusies ļoti interesanta sfēra. Salīdzinot ar galvenajām banku aktivitātēm, tādām kā, piemēram, klientu piesaiste un kreditēšanas bizness, kas ir zema riska, tomēr garlaicīgs process, investīcijas finanšu tirgos ir daudz aizraujošāka nodarbe. Ideja par fondu mums ar kolēģiem brieda jau ilgstoši, bet pie idejas realizācijas mēs ķērāmies 2011. gadā. Uzskatu, ka finansista karjerā kļūt par investīciju fonda, kaut neliela, īpašnieku noteikti ir solis augšup. Es pats šobrīd esmu profesionāli ļoti apmierināts, jo daru to, kas man patīk, kopā ar kolēģiem, kuri man patīk, un esmu vidē, kas man patīk. Būtiski, ka neesmu ne no viena atkarīgs, un savs fonds ir daudzu finansistu un baņķieru sapnis, ko nereti dzirdu no ārvalstu kolēģiem.

Bez snobisma, bet ar pretenziju uz pasaules klasi – tā varētu dēvēt Latvijas restorānu centienus vīna karšu izveidē.

«Lai izveidotu izcilu vīna karti, nepieciešams apsēsts vīnzinis, kam jāstrādā tandēmā ar šefpavāru un saprotošu un naudīgu restorāna īpašnieku. Vīna karte ir ļoti nozīmīgs instruments klientūras pievilināšanā, lojalitātes veicināšanā un, protams, rentabilitātes uzlabošanā,» uzsver Riga Wine&Champagne festivāla un konkursa Baltic Wine List Awards dibinātājs Aigars Nords.

Personības aspekts

Pirms vīna kartes izstrādāšanas jāapzinās, vai tā domāta vīna bāram, kafejnīcai, casual dining vai fine dining restorānam. Tāpat svarīgs faktors ir atrašanās vieta – Rīgā vai kādā lauku nostūrī, kas kļūst aizvien populārāk. Tas ietekmē to, kas būs gala patērētājs. «Līdz ko pieskaramies restorānu lauciņam, prātīgi būtu pārdomāt, kāds ir šefpavāra gatavoto maltīšu rokraksts. Protams, vīns un ēdiens iet roku rokā, līdz ar to lielai daļai vīna kartē atrodamo dzērienu jābūt pakārtotiem ēdienam, ko restorānā pasniedz. Viens no restorāna klientu visbiežāk uzdotajiem jautājumiem ir – kādu vīnu ieteiksiet pie šī ēdiena? Lai gan ir iesaistītas divas lielas personības – šefpavārs un vīnzinis, viņi nevar strādāt katrs savā lauciņā, un es uzskatu, ka pasaulē tas vēl pieklibo,» stāsta restorāna Vincents vadītājs vīnzinis Raimonds Tomsons. Savukārt itāļu restorāna Monterosso līdzīpašnieks, vīna veikala Art-Vino īpašnieks Zandis Klebais akcentē, ka, veidojot restorāna vīna karti, jāņem vērā trīs iesaistīto pušu intereses – uzņēmuma īpašnieka, kurš gribēs pēc iespējas vairāk nopelnīt, klientu, kuri vēlēsies maksāt pēc iespējas mazāk, un vīnziņa, zāles pārziņa vai viesmīļa, kurš vēlēsies būt interesants, parādīt savas zināšanas. «Rīga katrā ziņā nav nedz lielākā, nedz izsmalcinātākā pasaules pilsēta, līdz ar to veidot tādas vīna kartes, kādas ir restorānos Ņujorkā vai Japānā, ir lieki – tas būtu vai nu dārgs hobijs, vai ceļš uz bankrotu. Mūsdienās vīna pasaule ir ārkārtīgi plaša, un tā ar katru gadu kļūst vēl daudzpusīgāka, līdz ar to aptvert visu vienā kartē nav iespējams. Es mudinu specializēties. Piemēram, Monterosso ir pieejama Itālijas stila virtuve, un arī vīna kartē akcents ir uz Itāliju, kas ir tik plaša un vīna reģioniem bagāta valsts, ka pietiktu pozīciju vismaz pieciem restorāniem,» stāsta Z. Klebais. Tai pašā laikā ir jāsaprot, ka ne visiem restorāniem ir vēlme un vajadzība veidot plašu vīna karti. Piemēram, restorāna Gutenbergs terase vadītājs Sandis Solims teic, ka vīna kartes noteikti veido tie restorāni, kuru īpašnieki mīl vīnu un neļauj piegādātājiem izdarīt spiedienu. Viņš atklāj, ka sākumā nedaudz aizrāvies ar sava rakstura parādīšanu vīna kartē, bet restorāna viesus tas neuzrunāja, tāpēc vīna karti nācās pārstrādāt. «Būtiski ir saprast, kādā virzienā restorāns plāno savu attīstību, kāda ir tā virtuves specifika un viesis. Kad ir apzināts pieprasījums un aptuvenā vīzija, var ķerties klāt pie vīna kartes skeleta izveides un tālāk jau parādīt tajā savu īpašo rokrakstu,» pieredzē dalās restorāna Kolonāde. Mūsu stāsti vīnzinis Aigars Ozoliņš, kurš atjaunoto vīna karti viesu vērtējumam nodevis pirms diviem mēnešiem.

Par krīzi Latvijas drukāto mediju tirgū, tās cēloņiem un sagaidāmajām negatīvajām sekām valstiskā līmenī Guntars Gūte sarunājas ar nupat slēgtā reģionālā laikraksta Ludzas Zeme izdevēju un galveno redaktori Laimu Linužu.

Latvijas drukāto mediju tirgū nupat, 28. jūnijā, iezīmējās vēl viena, atļaušos teikt, skumja diena – savu uzticamo lasītāju rokās pēdējo reizi nonāca viens no Latgales zināmākajiem un ilggadīgajiem laikrakstiem Ludzas Zeme (LZ). Cik ilgi jūs bijāt saistīta ar laikrakstu?

Ludzas Zemē sāku strādāt 18 gadu vecumā uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas un bez pārtraukuma tur nostrādāju septiņus gadus. Pēc tam kādu brīdi dzīvoju Rīgā un strādāju Latvijas Avīzē, bet pēc tam pavērās iespēja kļūt par LZ īpašnieci un atgriezos Ludzā – šos pēdējos desmit gadus esmu bijusi gan LZ īpašniece, gan galvenā redaktore, gan uzņēmuma vadītāja. Mans vīrs Dāgs LZ pildīja gan žurnālista, gan redaktora, gan šofera, gan mājaslapas un sociālo tīklu redaktora, dažreiz maketētāja pienākumus, gan birojā pieņēma reklāmas un sludinājumus. Kādā brīdī lūdzu vīram nākt palīgā strādāt avīzē, jo bija tik grūti strādāt, ka gribējās visu pamest, līdz ar to vīra atnākšana uz LZ savā ziņā bija glābiņš. Jāatzīst, LZ pastāvēšanu būtībā nodrošināja tas, ka bija cilvēki, kuri ar pienākuma apziņu katrs darīja teju piecu cilvēku darbu. Mēs visu šo laiku vilkām šo smago nastu.

Ir daudz avotu, kur pieejama informācija par atalgojumu - Latvijā vislielākā atalgojuma datubāze ir publicēta Valsts ieņēmuma dienesta (VID) vietnē, vēl informācija tiek publicēta darba sludinājumos un, protams, allaž aktuāls informācijas avots ir “kaimiņš teica”.

Nereti informācija šajos avotos ir ļoti atšķirīga, tāpēc darba meklētāji var viegli apjukt. Kāpēc pastāv šādas atšķirības un kā izvērtēt katrā avotā pieejamo informāciju?

Domājot par informācijas meklēšanu par atalgojumu, joprojām atceros personāla vadības kursa uzdevumu, ko pildīju 2008. gadā, studējot Rīgas Ekonomikas augstskolā – bija jānoskaidro, kādu atalgojumu varētu saņemt amatā, kuru vēlies ieņemt pēc studiju beigšanas. Toreiz šajā uzdevumā saņēmu nesekmīgu vērtējumu un daudz mulsinošus komentārus no pasniedzējas, kura bija atbraukusi no ASV. Mierinājumam gan jāsaka, ka nebiju vienīgā, kura netika galā ar uzdevumu – informācija par atalgojumu pirms 16 gadiem Latvijā tika uzskatīta par komercnoslēpumu. Darbinieki ne tikai nerunāja par savu algu, bet bieži arī darba līgumos bija iekļauts punkts, ka par savu atalgojumu ir aizliegts runāt - darba algas netika publicētas sludinājumos un interneta rīki, kur dalīties ar savu atalgojumu, vēl neeksistēja. Šobrīd, 2024. gadā, atrast informāciju par atalgojumu ir vieglāk kā jebkad. Vadītājiem aizvien biežāk nākas skaidrot darbiniekiem, kā tiek noteikts atalgojums un atspēkot informāciju par algām, kas nāk no dažādiem avotiem. Šo iemeslu dēļ izveidoju apkopojumu par šobrīd tirgū pieejamajiem informācijas avotiem, kur var atrast informāciju par atalgojumu un kā šo informāciju izvērtēt.

Nepagāja īpaši ilgs laiks pēc nolemtā, ka valsts uzņēmumu vadītājiem mēnesalgas jāierobežo līdz 2800 latiem mēnesī, kad jau tiek izstrādāta jauna darba samaksas sistēma valsts pārvaldē. Runājot par šā jautājuma būtību, jāteic, ka tas nav vērtējams viennozīmīgi.

Acīmredzot nav pareizi ieviest sociālistisko principu, ka visiem ir jāsaņem vienādi daudz vai vienādi maz. Tam ir vairāki iemesli: valsts uzņēmumi nereti konkurē ar privāto sektoru, atbildība to vadītājiem ir ļoti liela, labi menedžeri arī maksā pietiekami lielu naudu utt.

Tajā pašā laikā nedrīkst būt tā, ka darba alga valsts uzņēmumu bosiem tiek noteikta pēc blata, savstarpējās sarunāšanas vai kāda cita tamlīdzīga principa. Ir jābūt noteiktiem kritērijem, atbilstoši kuriem tiek noteikts, cik daudz ik mēnesi saņem Latvenergo, Latvijas Pasta, Latvijas Dzelzceļa u.c. valstij piederošu uzņēmumu vadība. Jābūt rūpīgi noteiktiem parametriem — uzņēmuma peļņa, rentabilitāte, efektivitāte utt. Piemēram, ja kāda valsts uzņēmuma valde nodrošinātu, lai attiecīgā kompānija strādātu tik efektīvi, ka spētu finanšu gada beigās pārskaitīt dividenžu veidā valsts budžetā pieklājīgu naudas summu, nepaceļot nevienus tarifus, tas vien būtu labas algas vērts.

Ēdināšanas biznesa veiksme tikai desmit procentu apmērā atkarīga no garšīgas kotletes, uzskata mūziķis un Kuldīgas uzņēmējs Artis Rozītis. Viņaprāt, ar Latvijas simtgadi latvietim domāšana arī drusku deformēta - viņš visu laiku gaida salūtus, vingrojošus delfīnus jebkurā pasākumā, turklāt – par velti. Bet tagad viss palicis uz pašu rīkotāju pleciem.

A.Rozītis, kurš agrāk aktīvi muzicēja grupā RAP, bet tagad spēlē ballītes apvienības Montana sastāvā. Viņam pieder viens no vecākajiem ēdināšanas uzņēmumiem Kurzemē – bārs Stender’s – un nu arī picēriju tīkls un iznomājami apartamenti.

Fragments no intervijas

Kas jūsu uzņēmumam ļāvis izdzīvot jau 20 gadu? Tas, ka maināties līdzi laikam, papildināt savu produktu portfeli?

Būtībā ēdināšanas biznesa veiksme, izdošanās tikai desmit procentu apmērā atkarīga no garšīgas kotletes. Astoņdesmit līdz deviņdesmit procenti ir viss pārējais, ar ko jātiek galā. Cik cilvēku ieliek savu darbu, lai tas šķīvis, ko klients pasūtījis, nonāktu uz galda!

Jurists vienmēr ir bijusi populāra profesijas izvēle topošo studentu vidū un pieprasīta darba tirgū. Pastāv stereotipisks viedoklis, ka juristi ikdienā vienatnē sēž pie dokumentu kaudzes, mēdz būt “burta kalpi” un pēc rakstura ir diezgan ciniski cilvēki. Vai tā tiešām ir, kādas īpašības un prasmes ir būtiski attīstīt juristam un ar ko ir īpaša juridiskā prakse tieši finanšu jomā, skaidrojām sarunā ar AS “4finance” juridiskās daļas vadītāju Sergeju Jevdokimovu.

Pastāstiet, kā sākās Jūsu karjera finanšu jomā? Kāpēc izvelējāties specializēties tieši finansēs?

Mana karjera tieši finanšu jomā sākās 2012. gadā. Pasaulē un valstī vēl bija jūtamas 2008. gada krīzes sekas, un finanšu nozares reputācija kopumā bija neviennozīmīga. Vienlaicīgi šī joma man šķita ļoti dinamiska, izaicinoša, vērsta uz izaugsmi un pārmaiņām. Tieši AS “4finance” bija šīs pārmaiņas un tajā laikā inovatīvā pieeja kreditēšanai. Ņemot vērā to, ka man jau bija iepriekšēja plaša pieredze darbā ar cilvēkiem, es sāku savu ceļu uzņēmumā tieši klientu apkalpošanā, turpinot studēt jurisprudenci. Iepazinu uzņēmumu un nozari, un tad tika izsludināta jurista vakance, kurai pieteicos, jo tā bija iespēja pielietot praksē iegūtas akadēmiskās zināšanas.

Pirms tam dzinies pakaļ slepkavām un pedofiliem, Guntis Bojārs aiz muguras atstājis darbu avīzē Diena un atvēris savu interneta portālu. Portālu – sievietēm. Viņa grāmata Zīda čūska pagājušā gada nogalē bija desmit pirktāko vidū – blakus bestselleriem un klasiķiem.

"..zini, Žak, viņš atkal man zvanīja un taujāja, vai es neesot Žoržs ..un zini, man beidzot bija gana, es viņam pateicu to, ko viņš ik reizes tik ļoti no manis gaidīja ..jā, es esmu Žoržs, un es regulāri guļu ar jūsu sievu, un vismaz kādam taču ir ar viņu jāguļ.."

Grāmata ir ļoti personiska... Aizvēru to un domāju – kāpēc tu to darīji – vai tam vajadzīga drosme, izmisums, mazohisms?