Pēc vairāku gadu pārtraukuma Latvija ir piedzīvojusi vēl vienu tiesnešu sāgu, proti, situāciju, kad Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) vēršas pret cilvēkiem, kuri ar Saeimas lēmumu ir pozicionēti kā taisnas tiesas lēmēji.

Runa šajā gadījumā ir par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnesi Skaidrīti Buividi unRīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētāju Ziedoni Strazdu. Ko noziedzīgu ir vai nav izdarījusi katra no šīm personām, kurš un cik lielā mērā ir vai nav vainīgs, droši vien lems tiesa. Tomēr šajā gadījumā ir kāds aspekts, kas nekādi nesakrīt ne ar eiropeisko, ne arī vietējo praksi. Respektīvi, jautājums ir par to - var vai nevar tiesneši atrasties savos amatos, ņemot vērā, ka pār viņiem krīt aizdomu ēna saistībā ar iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Rietumu pasaulē šāda veida sitiuācijās attiecīgajai amatpersonai nākamā brīža scenārijs ir skaidrs - paziņojums par atkāpšanos no amata. Nu, kaut vai tāpēc, lai nediskriditētu savu darba vietu. Spilgts piemērs šajā jomā ir gadījums, kad kādreizējā latviešu izcelsmes Zviedrijas tieslietu ministre Laila Freivalde atkāpās no šā posteņa vien tāpēc, ka bija par privātu pirkumu norēķinājusies ar dienesta kredītkarti, lai gan bija skaidrs, ka runa ir par cilvēcisku kļūdu, nevis mēģinājumu realizēt vienu posmu vērienīgai krāpnieciskajai shēmai.

Latvijā tradīcijas ir nedaudz citas, jo pie mums cilvēki, tiekot kādā vairāk vai mazāk augstā amatā, bieži vien izjūt tik lielu tuvību ar to, ka no laba prāta pamest negrasās. Tāpēc pie mums ir cita, bet ne mazāk efektīva prakse - brīdī, kad KNAB vai kāda cita represīvā institūcija uzsāk darbības pret kādu konkrētu personu, visai operatīvi savācas cilvēki, kas pārstāv tā darba devēju un nolemj nežēlastībā kritušos atstādināt no amata. Tās tas ir noticis, piemēram, ar bijušajiem a/s Latvenergo bosiem Kārli Miķelsonu un Aigaru Meļko - no darba viņus atlaida tūlīt pēc KNAB vizītes, un tas nekas, ka tiesas prāva abu šo kungu lietas sakarā nav bijusi līdz pat šai baltai dienai. Savukārt tiesnešu gadījumā tiek sagaidīts KNAB lēmums. Rodas iespaids, ka tiesnešu cunfte, pat neraugoties uz KNAB aktivitātēm, ir nolēmusi piekopt taktiku, ka par savējiem, līdzīgi kā par nelaiķiem, var runāt vai nu labu vai neko. Ir pat bijis gadījums, kad tiesneši darba laikā mierīgi dodas atpūtas braucienā uz ārzemēm, bet tiek paziņots, ka viņu darbalaiks esot nenormēts.

Varētu piekrist, ka problēma tiešām neeksistētu, ja runa būtu, piemēram, par taksometra šoferi vai konveijera strādnieku fabrikā (nebūt nenoniecinot šīs profesijas), jo tad cilvēkam, pār kuru krīt aizdomu ēna, bet kurš nav bīstams apkārtējiem, būtu muļķīgi neļaut strādāt jau esošajā darbavietā. Savukārt tiesnesis ir amatpersona, kas izlemj citu personu likteņus.

Respektīvi, runa ir par posteni, kurā strādājošajiem būtu jāzina ne tikai savas tiesības (piemēram, tikt atbrīvotiem no amata vienīgi ar Saeimas lēmumu), bet arī jāizprot pienākumi, nevis jāuzskata, ka visa pamatā ir «pareizā» interpretācija.