To, ko Latvijas pionieri ieviesa 2011. gada vasarā – patiesā labuma guvēju reģistrāciju – , iespējams, prasīs arī visā Eiropas Savienībā. Interesanti, vai tā ir Eiroparlamenta priekšvēlēšanu skurbuļa aģitācijas kampaņa vai tiešām reāla vēlme kaut ko mainīt?
Proti, Eiroparlamenta vēlēšanu gaisotnē šonedēļ pirmajā lasījumā tika atbalstīti grozījumi saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Pašreizējais Eiroparlamenta deputātu sasaukums tos gan nepieņems, un tas paliks nākamajiem parlamentāriešiem un par tiem vēl būs jāvienojas arī pašām dalībvalstīm. Viens no nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanas pasākumu uzlabojumu iniciatoriem ir arī Eiroparlamenta deputāts no Latvijas, bijušais ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš. Tas apliecina, ka arī mūsu deputāti Eiroparlamentā VAR, tikai jāņem vērā vairāki BET.
K. Kariņam būtu jāzina, kāda ir Latvijas pieredze, ka visiem patiesā labuma guvējiem, kam pieder vismaz 25% konkrētā uzņēmuma akciju vai kapitāldaļu, kuras uz sava vārda tur persona, kaut arī labuma guvējs ir cits, obligāti jāiesniedz paziņojums patiesā labuma guvēju reģistrā. Tomēr, cik daudziem no šādiem grozījumiem Komerclikumā bija jēga, īstas skaidrības nav, jo tajā zināmais kopējo iesniegumu skaits bija ap diviem simtiem. Rezultātā tie tika uzskatīti par pasākumu, kuru trāpīgi raksturo – liela brēka, maza vilna. Nav zināms arī, vai ES līmenī šī obligātā reģistrācija kaut ko būtiski mainīs, jo tā būs patiesā labuma guvēju izzināšana. Tāpat jāņem vērā, ka šī prasība par patiesā labuma guvējiem attiektos arī uz visu veidu uzņēmumiem, fondiem, trastiem utt., kā arī tiem uzņēmumiem, kuros valsts vai pašvaldības kapitāla daļas pārsniedz jau minētos 25%. Ko šajā situācijā deklarēt kā patiesā labuma guvēju uzņēmumos, kas pieder, piemēram, Norvēģijas vai Ķīnas valdībai? Vēl jautājums par reģistrāciju – vai tas notiks tā dēvētajos dalībvalstu uzņēmumu reģistros, vai arī šim mērķim tiks veidota speciāla jauna iestāde, kurai ES kā centralizētai struktūrai piešķirs kādu naudas summu?
Tomēr tas nebūt nav viss. Šajā kontekstā tiek locīts jaunattīstības valstu faktors: tajās ir mazāks nodokļu slogs un tādējādi tiek maksāti mazāki nodokļi, nekā būtu jāmaksā ES. Vēl jau ir ofšoru jautājums, taču nav pārliecības, vai Eiroparlaments varētu «aiziet» tik tālu, lai deofšorizētu ES dalībvalstu (Nīderlandes un Lielbritānijas) ofšorus, vai vēl vairāk – liegtu pārskaitījumus uz kādu no lēto nodokļu zemēm.
Varbūt labāk vajadzēja piedāvāt tādu kārtību visā ES, ka nav iespējams reģistrēt nevienu komercsabiedrību, ja tās sastāvā ir dalībnieki no ofšoriem un šo kompāniju īstie īpašnieki – patiesā labuma guvēji – nav zināmi.
Šajā sakarā brīdinoši skan teksts, ka «jauno noteikumu projekts prasa dažādām juridiskām struktūrām, cita starpā – bankām, revidentiem, grāmatvedības uzņēmumiem, nodokļu konsultantiem un nekustamo īpašumu aģentiem – būt piesardzīgākiem attiecībā uz aizdomīgiem darījumiem, ko veic to klienti. Noteikumi attieksies arī uz kazino, bet dalībvalstīm paredzēta iespēja tos piemērot arī citiem azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem». Tas tikai apliecina, ka arī Latvijā strādājošajiem uzņēmējiem, it īpaši to nevalstiskajām organizācijām jābūt modriem un šiem priekšlikumiem rūpīgi jāpaseko līdzi, jo tie var ietekmēt spēles laukumu.
Uzmanīgiem jābūt arī tiem uzņēmējiem, kuri darbā gribēs pieņemt kādu bijušo augsta līmeņa politiķi, kam pēc definīcijas ir bijis paaugstināts korupcijas risks.
Vai viss minētais ir priekšvēlēšanu ķeksīša pievilkšanas pasākums vai tomēr reāls pasākumu plāns kādu blēžu iesēdināšanai aiz restēm – to rādīs laiks, tomēr pārsteidzoši, ka aktivitātes sakrīt ar priekšvēlēšanu laiku Eiroparlamentā, kurā ir zelta izpletņi un daudz lielāki materiālie labumi nekā nacionālajā parlamentā sēdošajiem, turklāt ne visiem pašreizējiem šā augstā Olimpa iemītniekiem ir cerības tur saglabāt savu krēslu.
