Ar kārtējiem skaļajiem paziņojumiem šonedēļ klajā nākusi Valsts kontrole (VK) un tās vadītāja Inguna Sudraba, paziņojot, ka situācija Finanšu ministrijā ir necaurskatāma, ka tā sev ir negodīgi ieplānojusi algu palielinājumu un pieļāvusi visādas citādas šmuces. Īsi sakot, haoss!
Nevar apstrīdēt, ka VK darba rezultāti ir patiesi. Tāpat ir tikai apsveicami, ka Sudraba uzskata par pienākumu informēt sabiedrību par valsts iestāžu pieļautajām nekārtībām. Taču diemžēl šajā kontekstā nākas atgādināt seno tautas teicienu - liela brēka, maza villa! Un te ir identificējamas divas galvenās problēmas…
Pirmkārt, visās negācijās mūsu valsts aparātā ir vainojamas mājas. Kā tad skan attiecīgais VK paziņojums - Finanšu ministrija rīkojusies negodīgi… Nevis atbildīgā amatpersona X (proti, vārds un uz vārds) ir parakstījusi dokumentu, kas pieļauj nelikumīgas darbības, bet gan Finanšu ministrija rīkojusies nelikumīgi. Sanāk, ka runa ir par ēku Rīgā, Smilšu ielā. Pati VK ir norādījusi, ka uz kārtību ir grūti cerēt, kamēr netiks ieviesta amatpersonu personīgā atbildība par pieņemtajiem lēmumiem. Acīmredzot politiķiem ir tik ļoti bail no dabūšanas pa kaklu, ka viņi nekādi nav ar mieru ieviest šādu personīgo atbildību, un dažādas negācijas var turpināties. Bieži taču ir bijuši gadījumi, kad Sudraba izsakās par vienu vai otru ministriju, un tikai gadījumā, ja patrāpās tāds aktīvāks tās vadītājs, viņš izraušas no sava krēsla, lai paziņotu, ka Sudraba un VK neko nesaprot. Bet nereti netiek izdarīts pat tas. Redz, ja atbildīga ir ministrija, realitātē Latvijā atbildīgs nav neviens. Atšķirībā no uzņēmumiem, kur valdes priekšsēdētājs atbild ar visu savu mantu.
Otrkārt, dažādu pārkāpumu radītāji jau ir pieraduši, ka VK par problēmām tikai runā, bet kaut ko izdarīt, lai tās novērstu, faktiski nevar - to vienkārši nepieļauj Latvijas likumdošana. Šajā sakarā būtu nepieciešams mainīt normatīvo bāzi, kas skar VK darbu, lielā mērā šo institūciju pielīdzinot Konkurences padomei (KP). Proti, dažādās jomās stradājoši uzņēmumi, to vadītāji zina, ka gadījumā, ja KP viņu darbībā atklās kādus pārkāpumus, tam sekos arī konkrēti sodi, kas parasti izmaksā visnotaļ dārgi. Savukārt valsts iestāžu vadītāji zina, ka gadījumā, ja VK viņu darbā atklās kādus pārkāpumus, par to nebūs nekas. Un šis princips ir jāmaina! Ir jāparedz, ka gadījumā, ja kādas valsts amatpersonas darbības rezultātā ir pieļautas nelikumības, VK ir tiesības noteikt konkrētas finansiālas sankcijas, turklāt pat gadījumā, ja vaininieks konkrētajā iestādē vairs nestrādā.
Tāda nu ir mūsdienu realitāte, it īpaši publiskajā sektorā - kamēr zobenu virs galvas nejūt, visatļautības sajūta arī nepamet. Domājams, ka personīgās atbildības ieviešanas gadījumā dažos mēnešos varētu tikt atrisināti jutājumi, ar ko dažādas iestādes nav spējušas tikt galā gadiem ilgi. Savukārt, kamēr zināmas izmaiņas šajā jomā netiks veiktas, mēs varēsim turpināt klausīties vairāk vai mazāk kolorītas VK atziņas, kurām diez vai būs kāds turpinājums.
