Latvijas politiķiem, tāpat kā Rietumvalstu kolēģiem, ir jārūpējas, lai tirdzniecībā ar austrumu kaimiņvalsti Latvijas komersanti nepaliek zaudētājos ne šobrīd, ne pēc sankciju beigām
Nemaz tik seni nav tie laiki, kad toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs sauca Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu par savu draugu. Patlaban agresija Ukrainā turpina retināt kaimiņvalsts vadītāja draugu pulku ārvalstīs. Tomēr gan senāka, gan ne tik sena vēsture māca, ka situācija un apstākļi mēdz mainīties, naidīgām valstīm kļūstot par sabiedrotajām un valstu vadītājiem savstarpējos apvainojumus nomainot ar draudzīgāku valodu. Tas, ka Krievija šobrīd pamatoti pelnījusi pārmetumus, jo nenovērš asinsizliešanu Ukrainā, nebūt nenozīmē, ka pēc kāda laika tā negribēs pilnībā atjaunot gan pārtikas, gan ražošanai nepieciešamo Rietumvalstu preču un tehnoloģiju importu un savu sankcionēto uzņēmumu produkcijas eksportu.
Tranzīta un transporta nozares uzņēmēji, kuriem biznesa partneri ir Krievijā vai citās NVS valstīs, kur bez Krievijas šķērsošanas citādi nemaz nokļūt nevar, ne vienu reiz vien šī komentāra autoram ir norādījuši, ka politiķiem nevajadzētu par visām varītēm censties izcelties uz Rietumvalstu kolēģu fona ar jo īpaši bravūrīgiem «uzbraucieniem» kaimiņvalstij un tās tagadējā prezidenta faniem. No vienas puses, ir pilnīgi skaidrs, ka gan Latvijas komersantiem, gan viņu sadarbības partneriem austrumos mūsdienu Krievija ar tās korumpēto ierēdniecību nav nekāda sapņu zeme, viņiem pievilcīgāka šķiet rietumu biznesa vide, kur ir lielākas garantijas savu interešu aizstāvībai. No otras puses, uzņēmējiem ir pamats bažām, ka Latvijas politiķu nevajadzīgi asā mēle Krievijā tiek izmantota kā iegansts ekonomiski nepamatotu, politisku lēmumu pieņemšanai, kas atstāj negatīvu ietekmi uz biznesu ne tikai šobrīd, bet arī ilgtermiņā. Tā kā ar alternatīvu tranzīta kravu piesaisti nesokas tik labi, kā gribētos, ar tukšu mutes palaišanu (Krievijai taču no Latvijas politiķu izteikumiem ne silts, ne auksts) piepulcināt piena un transporta nozaru uzņēmumiem, kas šobrīd cieš no Krievijas embargo un tās ekonomikas sabremzēšanās, vēl vairāk tranzīta un citu jomu uzņēmumu diezin vai ir īpaši gudri. Protams, Krievija tāpat arvien vairāk novirzīs savu un sev nepieciešamo kravu plūsmu caur savām ostām. Tomēr brīdī, kad tā atkal būs ASV un Eiropas Savienības draugs, jautājums būs, kādu valstu pārtikas produktus tā importēs un kuru valstu ostas turpinās izmantot valsts ziemeļrietumu reģiona apgādei un savu kravu eksportam.
Par to, ka Rietumvalstis abās Atlantijas okeāna pusēs par savu komersantu interesēm mācēs parūpēties, šaubu nav. Patiesībā tās savas intereses māk aizstāvēt arī tagadējā attiecību saasinājuma laikā. Mēs taču redzam, ka, piemēram, franči neparko negrib atteikties no 1,2 mljrd. vērto helikopteru bāzes kuģu piegādes Krievijai. Arī asāku retoriku izmantojošajām ASV sava āda ir tuvāka. Kāds pavisam svaigs Reuters pētījums apraksta Pentagona un Krievijas ilgtermiņa darījumu, kurā miljonus pelna maza Floridas starpniekfirma RD Amross (krievu raķešdzinēju ražotāja NPO Energomash un amerikāņu aviokosmiskās rūpniecības giganta United Technologies kopuzņēmums). Tā kā amerikāņu militārajam kompleksam spiegu satelīti kosmosā jānogādā, bet izvēle, ar kādiem raķešdzinējiem to izdarīt, nav īpaši liela, tad nav ko daudz iespringt, pat ja labumu no darījuma gūtu sankcijās iekļautie Putina elites ļaudis.
Droši vien esmu palaidis garām ārlietu ministra Edgara Rinkēviča nosodījumu šādai divkosīgai mūsu lielā sabiedrotā rīcībai. Tāpat kā vienkārši neesmu pamanījis, kā Rietumvalstu partneri slavē mūsu ministru šīs pirksta pakratīšanas dēļ, jo visi taču zina, ar cik drosmīgiem paziņojumiem viņš spēj nākt klajā. Rinkēviča kunga un citu Vienotības redzamāko ļaužu drosmīgā retorika, jo īpaši priekšvēlēšanu laikā, acīmredzot deva iedvesmu arī kādam pašvaldības vadītājam, kurš uzrunā valsts svētku dienā visā nopietnībā teju vai aicināja gatavoties karam ar Krieviju. Ja atmetam ironiju, tad gribētos no ārlietu ministra un koalīcijas partneriem dzirdēt apstiprinājumu tam, ka gan šobrīd, gan tad, kad Putins vai kāds vairāk prognozējams viņa pēctecis atkal būs ASV prezidenta draugs, Latvijas uzņēmēji neizrādīsies lielākie zaudētāji. Lai nebūtu tā, ka viņu nišu Krievijas tirgū jau aizņem kompānijas no tām valstīm, kur politiķi vispirms rūpējas par savas valsts iedzīvotāju, tostarp uzņēmēju, labklājību.
