Sarežģījumi attiecībās ar Krieviju ir īstais brīdis izlīgt ar vietējiem enerģētikas sektorā strādājošiem uzņēmējiem un beidzot pievērsties saprātīgu alternatīvu attīstīšanai, lai mazinātu atkarību no Krievijas gāzes.
Ja ģeopolitiskā situācija attīstīsies pēc sliktākā scenārija un Latvijas ekonomikai ļoti nevēlamās ekonomiskās sankcijas starp Eiropu un Krieviju tomēr tiks ieviestas, vissarežģītākais mums būs tieši enerģētikas jautājums, atzinusi Latvijas premjere Laimdota Straujuma. Un kā nu ne – Latvija joprojām ir 100% atkarīga no Krievijas dabasgāzes, arī Latvenergo modernie TEC strādā ar gāzi un, ja nav elektrības, tad, kā zināms, valstī nenotiek vairs pilnīgi nekas. Tāpēc Ekonomikas ministrijai uzdots sagatavot rīcības plānu enerģētiskās atkarības mazināšanai, aplūkojot gan jau gandrīz gatavā Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināļa iespējas, gan citus risinājumus – tā premjere. Nu, ko – labāk vēlu nekā nekad. Jo vairāk tāpēc, ka iespējas ir un Latvijas valdībai vajadzētu pieņemt dažus vienkāršus lēmumus, lai ekonomiskās sankcijas vismaz enerģētikas aspektā neizskatītos pēc pasaules gala.
Pirmais svarīgais jautājums ir energoresursu pieejamība un par spīti daudz tiražētam viedoklim, ka Latvijā nekā nav, enerģētikā izmantojami resursi mums tomēr ir gana lielā daudzumā. Kaut vai kūdra un biomasa. Tāpat arī vēja potenciāls, jo nav saprotams, kāpēc Lietuva un Igaunija šī energoresursa izmantošanā jau šodien Latvijai ir būtisku soli priekšā. Līdz ar to būtu jāizbeidz politiska vēršanās pret vietējiem enerģētikas sektorā strādājošiem uzņēmumiem, nomokot viņus ar visādiem subsidētās elektroenerģijas nodokļiem un citiem birokrātiskiem šķēršļiem. Ar biznesu jāvienojas par to, kas vietējā enerģētikas sektorā ir objektīvi sasniedzams, cik tas maksā, un tad ar konkrētiem aprēķiniem jāvēršas pie Eiropas Savienības, runājot par atbalstu sankciju gadījumā. Latvijas iespējas atjaunojamo energoresursu izmantošanā vēl ne tuvu nav izsmeltas, piemēram, biogāzes attīrīšanā līdz dabasgāzes kvalitātei. Taču arī modernākas tehnoloģijas, tādas kā Power to gas jeb elektroenerģijas pārvēršana metānā jau ir izaugušas un pilotprojektu stadijas ir gatavas aprobēšanai komerciālos apjomos. Protams, tas maksās, bet ir jāsaprot, ka visi jaunie risinājumi vismaz sākotnēji ir dārgāki par esošajiem. Līdz ar to cenu karš ir ļaunākais, kas mūs varētu sagaidīt enerģētisko sankciju gadījumā, taču ne energoresursu trūkums kā tāds.
Saistībā ar pieaugošām izmaksām nopietns, ikvienam patērētājam vislabāk jau šodien izvērtējams jautājums ir energoefektivitāte. Cik taupīgi un atbildīgi mans uzņēmums vai mājsaimniecība tērē energoresursus, kas, ja arī tiešā veidā nepietrūks, tad vismaz var izmaksāt ļoti dārgi? Trešais jautājums ir saistīts ar Straujumas kundzes minēto sašķidrinātās dabasgāzes termināli Klaipēdā. Te nu būtu vietā pārdomāt, vai deputāti nav pārsteidzīgi nobalsojuši, ka Latvijas gāze tirgū līdz 2017. gadam obligāti saglabājams a/s Latvijas gāze monopols, jo tādiem lieliem gāzes patērētājiem kā Latvenergo un Rīgas Siltums ir liegta iespēja gāzi no Klaipēdas termināļa iepirkt. Pēc dažu enerģētiķu sacītā TEC ar zināmu cenu risku var strādāt arī ar aviācijas degvielu. Līdz ar to panikai nav iemesla, taču par pašnodrošinājumu vai vismaz alternatīvām labāk parūpēties savlaicīgi.