http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(341).jpg
Laika gaitā mūsu valstī ir ieviesies jauns sava veida ticējums - ja atbildīgās amatpersonas apgalvo, ka kādā jomā viss ir teju labākajā kārtībā, ka viss tiek kontrolēts un ne par ko nav jābaidās, ir skaidrs, ka jau dažas dienas vēlāk uzzināsim pilnīgi pretēju vēsti.
Turklāt var izveidot veselu cilvēku sarakstu, kuriem nav pat vērts prasīt viedokli, piemēram par to, vai ar banku X viss ir kārtībā - tāpat taisnību neteiks. Šāda situācija pirms trīs gadiem bija ar bēdīgi slaveno Parex banku, tāda pati tā ir ar Latvijas Krājbanku (LKB). Tās darbības pārtraukšana daudziem bija kā spēriens no skaidrām debesīm.
Jebkurā gadījumā pašreiz ir pienācis laiks tikt skaidrībā ar trīs ļoti būtiskiem jautājumiem. Pirmkārt, kā tālāk rīkoties ar LKB. Skaidrs, ka kārtējās bankas glābšana būtu pārāk liels slogs mūsu ekonomikai. Turklāt pilnīgi muļķīgs ir vārdu savirknējums «valdība glābj». Realitāte ir tāda, ka valdība nekad neko nav izglābusi. Šie glābšanas pasākumi parasti notiek par mūsu - nodokļu maksātāju - naudu. Tā kā mēs to atļauties vairs nevaram un, taisnību sakot, arī negribam, šobrīd pareizākais būtu atrast kādu spēcīgu, stabilu banku, kam būtu izdevīgi veikt LKB sanācijas pasākumus. Un, protams - zīmolu Latvijas Krājbanka mēs varam aizmirst.
Otrkārt, ir beidzamais laiks izvērtēt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) darbību un atbildību. Nu, nav skaidrs, kā var trīs gadu laikā nogrimt divas bankas acu priekšā institūcijai, kurā strādā it kā augsta līmeņa speciālisti ar ļoti augsta līmeņa darba samaksu. Valsts tautsaimniecība ir tik jutīga attiecībā uz banku sektora darbību, ka tā uzraudzība nevar notikt tikai uz papīra.
Treškārt, acīmredzot ir jāatzīst, ka slavenis princips «nauda nesmird» sevi ir pamatīgi izsmēlis. Pasaulē jau ilgāku laiku ir pieņemta prakse, ka pārdevējs vai pat atbildīgās valsts institūcijas var pateikt kāda uzņēmuma potenciālajam pircējam - piedodiet, bet jūs mums nepatīkat. Attiecībā uz LKB nebija taču nekāds noslēpums, ka tās pircējam - Lietuvā reģistrētajai Snoras bankas ir stipri vien maza saistība ar šīs Baltijas valsts kapitālu, un tās kontrolpaketes īpašnieks ir Krievijas miljardieris Vladimirs Antonovs.
Mēdz teikt, ka gudrie mācās no citu kļūdām, bet muļķi - no savām. Savu rūgto pieredzi šajā jomā būtu vērts atcerēties kaut vai, meklējot pircējus tā saucamajai Parex bankas labajai daļai jeb bankai Citadele. Rodas iespaids, ka šobrīd tiek meklēts pircējs, kurš ir gatavs par šo kompāniju apsolīt vislielāko samaksu. No ienākumu gūšanas viedokļa valsts budžetam šāda pieeja nenoliedzami ir pareiza, taču diemžēl, tikai domājot īstermiņā. Rūpīgi neizsverot potenciālā pircēja iespējas un arī reputāciju, jau dažu turpmāko gadu laikā varam nonākt situācijā, kad FKTK nakts vidū lēmj par bankas darbības apturēšanu, bet premjers sasauc valdības ārkārtas sēdi, vēl pirms ir nodziedājuši pirmie gaiļi. Citiem vārdiem sakot, pārdot uzņēmumu nav tas pats, kas notirgot pavecu automašīnu, atsaucoties uz sludinājumu rajona avīzītē.