Pogu spaidīšana skaitļojamajai mašīnītei vai kalkulatoram un reāla izpratne par nodokļu politiku – tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Pie šādas atziņas nenovēršami jānonāk, redzot Finanšu ministrijas piedāvājumu diferencēt neapliekamo minimumu tā vietā, lai to vienkārši palielinātu, kā tas, starp citu, savulaik tika solīts jau attiecībā uz šo gadu.
Vispirms jau jāuzsver, ka ar jēdzienu «neapliekamais minimums» tiek pateikts, ka principā tā ir summa, kas nepieciešama, lai cilvēks varētu nodzīvot vienu mēnesi, neatstiepjot kājas. Pilnīgi paradoksāli, protams, ir tas, ka Latvijā neapliekamais minimums nekādi neatbilst iztikas minimumam, bet tas ir nedaudz cits stāsts.
Attiecībā uz minēto Finanšu ministrijas priekšlikumu interesants ir fakts – tā uzskata, ka salīdzinoši turīgam cilvēkam iztikai vajag mazāku summu nekā mazturīgam. Turklāt interesanti vēl būs redzēt, cik liela alga mūsu valstī tiks uzskatīta par pietiekami lielu, lai neapliekamo minimumu atstātu pašreizējā līmenī. Cik noprotams, viens lats virs minimālās algas līmeņa jau būs pietiekams arguments, lai attiecīgajai personai vairs nepienāktos neapliekamā minimuma griestu summa. Vienkāršāk sakot, valsts līmenī tiks nodrošināts, ka arvien vairāk iedzīvotāju būs ieinteresēti oficiāli saņemt minimālo algu, bet neoficiāli – vēl dažus simtus latu... Faktiski šeit runa ir par nevienlīdzīgu attieksmi pret iedzīvotājiem ar dažādiem ienākumiem. Kā jau minēts, neapliekamā minimuma palielināšana nodokļu maksātājiem tika solīta sen, bet tad netika teikts, ka neapliekamo minimumu palielinās vien daļai iedzīvotāju, bet otra daļa būs tie, kas par to samaksās. Realizējot šādu politiku, daļa iedzīvotāju tiks sodīta par to, ka spēj nopelnīt un tādējādi arī nodokļos samaksāt vairāk.
Jāatzīst gan, ka minētās sistēmas ieviešanas gadījumā šis nebūs pirmais precedents, kad mūsu valsts uz iedzīvotāju vienlīdzības principu skatās «caur pirkstiem». Faktiski vienlaicīgi ar minēto Finanšu ministrijas «superideju» izskanēja arī ziņa, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras un Nodarbinātības valsts aģentūras kolektīvi gatavojas uzsākt badošanos, lai tādējādi pievērstu uzmanību gadiem ilgi pastāvošajam nevienlīdzības principam valsts pārvaldē. Bieži ir vīpsnāts par dažādām valsts aparātā strādājošo privilēģijām. Patiesībā jēdziens «valsts aparāts» attiecībā uz šādu vīpsnāšanu ir nevietā, jo tajā iekļaujas ne tikai minēto divu iestāžu darbinieki, bet arī, piemēram, ārsti, pedagogi, policisti. Taču pat «treknajos» gados trekni dzīvoja tikai ministriju ierēdņi un amatpersonas, un nevienu brīdi nav paskaidrots, ar ko ministrijas kabinetā sēdošs ierēdnis ir svarīgāks par ārstu slimnīcā.
Kā redzams, vienlīdzības nodrošināšanas jomā Latvijā vēl ir daudz darāmā, taču mūsu valdība acīmredzot gatavojas doties pretējā virzienā, turklāt sākot ar vienu no fundamentālākajām jomām – nodokļu politiku.