Esot Krievijas kaimiņvalstij, ir jārēķinās, ka laiku pa laikam var nākties kļūt par upuri politekonomiskām spēlēm, kas būs vāji maskētas ar vinotaļ cēliem lozungiem. Šoreiz upurjēra godā ir Lietuva. Proti, Krievija ir aizliegusi ievest no Lietuvas piena produktus, pamatojot to ar kvalitātes problēmām.
Šajā kontekstā jāatgādina, ka pirms dažiem gadiem Krievija ar ļoti līdzīgu argumentāciju pamanījās aizliegt vairākiem Latvijas šprotu ražotājiem savu produkciju eksportēt uz šo lielvalsti. Arī toreiz tika stāstīts kaut kas par kvalitātes prasībām, taču realitāte bija daudz vienkāršāka – krievi gribēja attīstīt paši savu šprotu ražošanu un atbrīvoties no Latvijas konkurentiem. Šis latvju šprotu embargo drīz vien tika atcelts, jo izrādījies, ka Krievijas pārtikas rūpnieki normālus šprotu konservus ražot nemaz nav spējīgi. Kā stāsta zinātāji, nevar izgatavot labu šproti, saldētas zivtiņas teju vai ar liekšķeri sakraut žāvētavā, pēc tam pa taisno salādēt skārda bundžās un piegādāt klientiem. Savukārt katrai zivij izvērt cauri diegu Krievijas ražotājiem vienkārši pietrūcis pacietības, tāpēc nācies vien atvērt tirgu, jo vietējiem tomēr gribējies nopirkt labi garšojošu šproti.
Iemesli, kāpēc ir aizvērts Krievijas tirgus Lietuvas piena pārstrādātājiem, gan varētu būt cits, taču princips ir tieši tas pats – vēlme panākt savas noteiktas intereses, pieverot tirgu. Ir muļķīgi iedomāties, ka produkti, pret kuru kvalitāti nav iebildumu ne pašiem lietuviešiem, ne pārējiem eiropiešiem, ne arī amerikāņiem, var nodarīt neatgriezenisku skādi Krievijas iedzīvotāju kuņģiem. Tāpat domājams, ka īpaši ilgi šis piena embargo neturpināsies. Redz, var jau taisīt principus, bet tikai tik ilgi, kamēr tie nesāk kaitēt pašiem. Respektīvi, nav taču nekāds noslēpums, ka Krievija ir iemācījusies pietiekamā apjomā saražot ieročus un vēl šo to, bet ne jau pārtikas produktus. Vienkārši sakot, kad sagribēsies ēst, atvērs robežu lietuviešu piena produktiem.
Jautājums lielā mērā ir par to, kas notiks līdz brīdim, kamēr lielais kaimiņš beigs kārtot savas kārtējās politekonomiskās intereses. Acīmredzot šo laiku piena parstrādātājiem vienkārši nāksies izturēt, pārdzīvot, strādājot sarežģītākos apstākļos, nekā ierasts. Turklāt nav izslēgts, ka sarežģītāks šis periods būs ne tikai Lietuvas, bet arī Latvijas pārstrādātājiem. Nav taču nekāds noslēpums, ka Lietuvas uzņēmēji, ražotāji ir visai ērti iekārtojušies attiecībā uz savas pārtikas produkcijas noietu Latvijā, bet tagad viņiem būs papildu stimuls mūsu virzienā strādāt vēl aktīvāk. Nevar noliegt, ka Latvijas patērētāji fiziski nav spējīgi apēst tikpat daudz piena produktu kā pircēji Krievijā, tomēr zināmā mērā mēs varētu būt glābiņš lietuviešu ražotājiem.
Citiem vārdiem sakot, Krievija kārtējo reizi ir pierādījusi savu neprognozējamību, bet savu spēju strauji pielāgoties aptākļu maiņai un pat izdzīvot tādējādi var nākties pierādīs teju visas Baltijas pārtikas rūpniekiem.
