http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(382).jpg

Kāpēc kaut ko darīt vienkārši, ja var sarežģīt līdz nepazīšanai? Šā jautājuma būtību var attiecināt uz Saeimas deputātu grupu, kas izstrādājusi grozījumu projektu Darba likumam, paredzot, ka būs aizliegts pieprasīt konkrētas svešvalodas prasmi, ja darba pienākumos neietilpst šīs svešvalodas lietošana.

Principā ir skaidrs, ko vēlas panākt attiecīgie politiķi, taču šeit var sanākt stāsts par ūdens izliešanu no vannas kopā ar visu bērnu.

Proti, minētais lēmumprojekts acīm redzami tapis, lai mēģinātu izskaust situāciju, kad uzņēmumos, kuru īpašnieki, vadītāji ir krievu tautības, darbiniekiem tiek prasītas krievu valodas zināšanas, lai gan reāli darba pienākumu pildīšanai tās principā nav vajadzīgas. Skaidrs, ka šāda situācija nav pareiza, tomēr tāpēc nav nekādas vajadzības vērt vaļā Darba likumu vai kādu citu normatīvo aktu. Tā vietā vienkārši vajadzētu izmantot tās likumdošanas normu priekšrocības, kas mūsu valstī jau pastāv. Redz, ir taču skaidri noteikts, ka Latvijā darba devējiem ir jānodrošina saviem darbiniekiem saziņa valsts, tātad - latviešu valodā. Respektīvi, ja Latvijā strādājošā uzņēmumā, iestādē vai jebkurā citā veidojumā tiek rīkota, piemēram, sapulce, tā, protams var notikt kaut vai ķībiešu valodā, bet pietiek ar vienu darbinieku, kurš to nesaprot, lai darba devējam būtu jānodrošina tulkojums latviešu valodā. Tas arī viss! Un nekāds papildu normatīvais regulējums šeit faktiski nav nepieciešams. Iespējams, var teikt, ka nereti strādājošie negrib lekties ar darba devēju un tāpēc labprāt piecieš runāšanu svešā mēlē, bet tādos gadījumos nepalīdzēs arī grozījumi Darba likumā.

Turklāt jāņem vērā, ka gadījumā, ja minētā norma tiešām tiks ieviesta likumā, tai klāt nenāks izsmeļoša pavadvēstule, ka principā jaunievedums ir domāts, lai cīnītos pret nekaunīgiem krieviski runājošiem darba devējiem. Tā vietā tiks lietots jēdziens «svešvaloda». Un te jau paveras daudz plašāks diapazons, jo ar jēdzienu «svešvaloda» musu valstī ir jāsaprot ne tikai krievu, bet arī angļu, vācu, franču, zviedru un daudzas citas pasaules tautu valodas. Ja uzņēmējs uzskata, ka viņam ir vajadzīgi, piemēram, santehniķi, atslēdznieki vai betona maisītāji ar plašām svešvalodu zināšanām un viņš ir gatavs maksāt par tik kvalificētu darbaspēku, tā principā ir tikai viņa darīšana.

Nevar izslēgt arī iespēju, ka burtiski par jebkuras valodas zināšanu prasīšanu vienā vai otrā profesijā perspektīvā ir iespējama pat tiesāšanās. Piemēram, varbūt varētu šķist dīvaini, ja Latvijā strādājošs būvniecības uzņēmums aicinātu darbā mūrniekus ar vācu valodas zināšanām. Taču nevar izslēgt, ka perspektīvā šī kompānija gatavojas startēt kādā no vācu valodā runājošajām valstīm. Un šādus piemērus varētu saukt bez sava gala.

Citiem vārdiem sakot, tā vietā, lai gudrotu jaunus likumus, to grozījumus un tamlīdzīgas lietas, vienkārši ir jānodrošina, ka ievērota tiek jau pastāvošā Latvijas likumdošana.