Aptuveni viena gada laikā dienas gaismu ir ieraudzījis jau trešais plāns, kas paredz uzlabot visu Latvijas iedzīvotāju dzīvi - runa ir par premjera Ivara Godmaņa steidzamo darbu jeb 100 dienu plānu.

Jāatzīst, ka atšķirībā no iepriekšējiem diviem - inflācijas apkarošanas un makroenomiskās stabilizācijas plāna - šis izceļas ar savu konkrētību. Tajā ir gan visai precīzi norādīti veicamie darbi, gan arī noteikti datumi, kad katrs no darbiem ir jāizdara vai vismaz jātiek līdz darīšanai.

Īpašu atzinību var izteikt par to, ka šajā plānā ir iekļauti vairāki jautājumi, kuru risināšana līdz šim bijusi vairāk vai mazāk ievilkusies. Tajā pašā laikā diemžēl ir arī faktori, kas nespēj iepriecināt. Runa ir par normām, kuru realizēšana būtu ļoti svarīga uzņēmējiem.

Vispirms jau varētu šķist pozitīvi, ka beidzot ir uzdots Ekonomikas un Finanšu ministrijai izstrādāt koncepciju par darba devēja izmaksājamās slimības naudas perioda pārskatīšanu. Taču šeit jāpievērš uzmanība kādam «sīkumam» - šim uzdevumam klāt nav pievienots tā izpildes datums, kas varētu nozīmēt vien to, ka pati izpilde var tikt atlikta no viena mēneša uz otru, vai, sliktākajā gadījumā, no viena gada uz otru. Tomēr, ja šīm izmaiņām vismaz kaut kad nākotnē ir cerības tikt realizētām, tad ievērojami bēdīgāka situācija ir ar atbalstu eksportam - šāda vārdu savienojuma Godmaņa plānā vispār nav. Bet varbūt tas arī nav nekāds brīnums, ņemot vērā, ka eksporta garantiju atbalstam valstiskā līmenī valdība savulaik nav uzskatījusi par vajadzīgu piešķirt līdzekļus.

Pieminēšanas vērts ir arī premjera uzdevums Satiksmes ministrijai sagatavot informatīvo ziņojumu par Latvijas Pasta problēmām, kas saistītas ar pamatpakalpojumu nodrošināšanu. Jābilst, ka minētās problēmas Latvijas Pastam ir jau kopš pērnā gada sākuma, un fakts, ka līdz 14. aprīlim ir jābūt vien tikai ziņojumam, varētu liecināt, ka kārtības šajā jomā nebūs vēl ilgi.

Un vēl - lai cik labi nodomi arī nebūtu iekļauti Godmaņa plānā, tajā nav vēl kāds būtisks faktors - nekur nav pateikts, ar kādām konsekvencēm jārēķinās atbildīgajiem ministriem, ja kāds no viņiem noteiktajā laikā konkrēto uzdevumu nebūs izpildījis. Tādējādi, ņemot vērā, ka daudzu uzdevumu izpildes termiņš ir 1. aprīlis, nebūtu brīnums, ja atsevišķi ministri to uztvertu vien kā premjera jociņu.