Ir vai nav valstij jāizpērk par aptuveni 10 miljoniem latu aviokompānijas airBaltic akcijas no kāda gana nezināma pircēja, kurš tās, it kā nevienam nezinot un pat nenojaušot, ir nopircis, bet jau nākamajā brīdī ir gatavs pārdot - tāds, lūk, šekspīrisks jautājums ir nonācis dienas kārtībā Latvijas Republikā.
Turklāt interesantākais mūsu valsts amatpersonu retorikā šajā gadījumā ir tas, ka, lai gan akciju pircēja izcelsme tā īsti nav zināma, tās vajagot izpirkt.
Kamēr šāds akciju pircējs kā pilntiesīgs kompānijas akcionārs nav reģistrēts Uzņēmumu reģistrā, to nevar uzskatīt par pilntiesīgu dalībnieku. Tādējādi vismaz pašreizējā situācijā šķiet dīvainas runas par kaut kādu atpirkšanu, nevis vismaz izmeklēšanas procesu attiecībā uz to, kā vairāk nekā 59 000 nacionālās aviokompānijas akciju nonākušas faktiski nezināmās rokās. Tas būtu nepieciešams kaut vai tāpēc, lai jau drīz vien neizrādītos, ka patiesais šo leģendāro akciju īpašnieks ir visnotaļ saistīts ar privāto airBaltic mazākumakcionāru Baltijas aviācijas sistēmas (BAS). Un tas nebūt nav izslēgts. Jāņem vērā publiski zināmā informācija, ka airBaltic un BAS vadītājam Bertoltam Flikam pieder 50% BAS daļu, bet pārējie 50% - kādai ārzonā reģistrētai kompānijai, par kuras iespējamajiem īpašniekiem ir daudz runāts, taču nekādu konkrētu pierādījumu nav.
Dīvains šķiet arī satiksmes ministra Ulda Auguļa paziņojums, ka, «ja tiesībsargājošās iestādes laicīgi pieņemtu lēmumu, tad airBaltic vadītāju Fliku varētu saukt pie atbildības un tas visiem atvieglotu dzīvi». Diez vai dzīvi būtu iespējams atvieglot tik vienkārši, nezinot, kam konkrēti pieder 50% BAS. Citiem vārdiem sakot, netiekot skaidrībā ar šiem 59 000 akciju, to pircējiem un iespējām panākt pirkšanas darījuma atcelšanu, bet piekrītot kaut vai daļēji piedalīties to atpirkšanā, faktiski tiktu pieļauta pakļaušanās sava veida šantāžai. Ja šantāžai pakļaujas fiziska persona vai privātuzņēmums, tas nenoliedzami ir skumji, bet, ja uz šādu soli parakstās valsts - tas jau ir nožēlojami.
Zīmīgs ir arī fakts, ka tieši šajās dienās airBaltic atļaujas atcelt pietiekami daudzus lidmašīnu reisus, tā īsti nepaskaidrojot šāda soļa iemeslus ne sabiedrībai kopumā, ne arī lidostas Rīga vadībai, turklāt aiz borta atstājot Valsts prezidentu Andri Bērziņu aiz borta un liekot viņam mērot ceļu no Briseles uz Rīgu caur Hamburgu. Lai gan aviokompānijas vadība ar kaut cik izprotamu skaidrojumu par šo situāciju neizceļas, lielā mērā izskatās, ka šeit var runāt par diviem iespējamiem iemesliem. Pirmkārt, nav izslēgts, ka airBaltic finansiālās problēmas ir tik samilzušas, ka nākas atcelt vienus reisus, lai pienācīgi varētu nodrošināt citus. Pie šāda secinājuma ļauj nonākt arī Latvijas Krājbankas paziņojums, ka airBaltic darbības nodrošināšanai īstermiņā vien nepieciešami desmiti miljoni latu. Starp citu, tieši šāda summa tiek prasīta par jau minētajām akcijām. Otrkārt, nevar izslēgt, ka, šādi atceļot reisus, BAS vēlas nodemonstrēt valstij savu varu.
Un nākas atzīt, ka par pozitīvu šo situāciju nekādi nevar nosaukt ne vienā, ne arī otrā gadījumā.
