Mēdz teikt, ka ir meli, lieli meli un statistikas dati. Šī labi zināmā atziņa nāk prātā, dzirdot Valsts ieņēmumu dienesta (VID) atskaites par to, kā ir veicies ar nodokļu iekasēšanu un cik veiksmīgi attīstās Latvijas ekonomika.
Protams, nav runa par to, ka VID vadība melotu, bet ir skaidrs, ka dati kaut kā neiet kopā ar mūsu ekonomikas realitāti. Proti, ir konstatēts, ka nodokļu ieņēmumu plāns šā gada deviņos mēnešos izpildīts par 108% jeb iekasēts par 256 miljoniem vairāk nekā plānots. Izklausās skaisti, un gandrīz vai nevarētu apstrīdēt apgalvojumu, ka VID darbinieki minētā iemesla dēļ pelnījuši prēmijas. Tomēr šeit jāņem vērā vismaz pāris tīri godmaniski «bet»...
Pirmkārt, tā arī nav bijis neviena skaidrojuma par to, cik adekvāti, objektīvi ir bijuši plānotie rezultāti. Jāatgādina, ka Latvijā allaž ir bijis populāri šādi spēlēties ar statistikas datiem. Piemēram, ne vienu vien gadu ir bijušas noteiktas visai pieticīgas valsts budžeta ieņēmumu prognozes, lai gada vidū atbildīgās amatpersonas varētu sist pašas sev pa plecu, stāstīt, cik labi ir spējušas visu attīstīt un cik daudz naudas sarūpēts, ko var sadalīt, veicot budžeta grozījumus.
Otrkārt, jāņem vērā, ka viens no nodokļiem, kas ir veiksmīgi iekasēts, ir PVN - nodoklis, kura lielums naudas izteiksmē vistiešākajā mērā ir atkarīgs no tā, cik liela ir katras konkrētās preces cena. Bet pēdējā gada laikā patēriņa cenas Latvijā, kā zināms, ir augušas. Te arī ir izskaidrojums tam, kāpēc iekasētās naudas apjoms ir palielinājies - nevis ekonomika ir strauji atveseļojusies vai VID sācis strādāt efektīvāk, bet gan ir augušas cenas un tādējādi arī nodokļu veidā iekasētās naudas apjoms.
Paradoksālākais šajā stāstā ir tas, ka vienā dienā ar VID paziņojumu par nodokļu ieņēmumiem, kas pārsniedz prognozēto, bija arī Finanšu policijas atziņa, ka pie nodokļu nemaksāšanas un naudas atmazgāšanas ķērusies pat daļa vietējo uzņēmumu. Sanāk, ka Latvijā ir teju superekonomika - pat lielie uzņēmumi mēģina nemaksāt, bet VID iekasētās naudas apjoms uzrāda satriecoši labus rezultātus! Šai tēzei, iespējams, varētu piekrist statistikas ailīšu bīdītāji valsts aparāta kabinetos, bet ne reālekonomikā strādājoši uzņēmumi.
Neattaisnojot nodokļu nemaksāšanas faktu, jāatzīst - var saprast, kāpēc pietiekami liela daļa kompāniju izšķiras tieši par šādu soli, jo pretējā gadījumā diskutabls būtu jautājums par to turpmāko eksistenci. Respektīvi, daudzos gadījumos ir nevis jācenšas uzdurt uz mietiem nemaksātāju galvas, bet gan jāsakārto nodokļu politika tā, lai pelēkajā ekonomikā strādājošie uzņēmumi atgrieztos baltajā zonā. Protams, vienmēr ir bijuši un arī būs mahinatori, kas jau dibina uzņēmumu ar domu, ka neviens nodoklis labprātīgi netiks maksāts. Tomēr pārsvarā gadījumu runa ir par uzņēmējiem, kuri vienkārši vairs nespēj vilkt nodokļu slogu. Jāatgādina, ka pelēkā ekonomika savu renesansi piedzīvoja precīzi tajā brīdī, kad, stāstot par nepieciešamību konsolidēt valsts budžetu, tika negausīgi palielinātas dažādu nodokļu likmes.