Joprojām ir jautājums, vai statistika ir valsts spogulis vai zinātkāres apmierināšanas materiāls, šobrīd tā vairāk der vidējās temperatūras mērīšanai nekā patiesās situācijas rādīšanai .
Statistika ir joma, kura kuru mēdz izmantot gan valsts, gan privātkompāniju budžeta veidotāji, tirgotāji un ražotāji, zinātnieki un pētnieki, ekonomisti un studenti, pat blēži. Katram no minētajiem ir savas intereses, kāpēc statistika tiek izmantota. Statistikai būtībā jāatspoguļo reālā aina, lai kā tas nepatiktu kādam no tās izmantotājiem. Tomēr, kā liecina vēsturiskā pieredze, statistiku savtīgām interesēm var izmantot arī valsts vara.
Padomju varas gados bieži vien, ieejot veikalā un ieraugot tukšos plauktus, cilvēki secināja tikai to, ka statistika, maigi izsakoties, neatspoguļo patieso ainu, lai neteiktu, ka tā vienkārši bija lieli meli, jo bija taču pierakstījumi. Bieži vien, vēloties parādīt sasniegumus, tika izmantota salīdzināšanas metode ar 1913. gadu vai Pirmo pasaules karu un revolūcijām un apvērsumiem bagāto, bet ekonomiski bēdīgo 1917. gadu. Diemžēl šķiet, ka kādā brīdī statistikas datus spēja uzspodrināt Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts Grieķija, tāpēc ir saprotama Briseles priekšnieku un kontrolētāju vēlme pārliecināties, vai ar kaut ko līdzīgu nenodarbojas arī citas dalībvalstis. ES kontrolētāji pabija arīdzan Latvijā un vērtēja mūsu pašu Centrālo statistikas pārvaldi.
Protams, nevar noliegt, ka valdošie politiķi spiedīgā brīdī statistikas datus piesauc, vai nu lai palepotos ar savu darbību, kura nesusi augļus, piemēram, veicinājusi IKP celšanos, eksporta pieaugumu, bezdarba sarukumu utt., vai lai izvirzītu kādu ideju vai projektiņu, tomēr par to piekoriģēšanu atbilstoši vajadzībai gan nav dzirdēts. Protams, tiek izmantoti tie statistikas dati, kas apstiprina vajadzīgo, bet ne tie, kuri rada šaubas par ieceri vai vēl vairāk – jau pašā saknē apcērp šo iespēju. Nevar noliegt, ka gluži vai kā pirms gadiem 30 daudzi statistikas datiem īsti netic, jo «kaut kas īsti neiet kopā», piemēram, eksportējam vairāk, nekā vairākās preču grupās vispār saražojam! Latvijas eksportā parādās produkti un izstrādājumi, kuru saražošanai Latvijā nav nedz ražotņu, nedz tādu kompāniju! Kā tas iespējams?! Viss ir vienkārši – reālais eksports ir advencēts ar to, ko sauc par reeksportu.
Reeksports būtiski paaugstina Latvijas eksporta ienākumu apmēru un faktiski rada iespēju krāsoties ar svešām spalvām, kam īsti nav tiešas saistības ar Latvijas ražotāju un eksporta nozaru veikumu. Cik liels ir reeksporta devuma īpatsvars pašmāju Latvijas eksportā, atbildēt nevar neviens, tomēr ar šo kaiti sirgst ne tikai Latvija.
Lai reeksportu nodalītu no eksporta, šķiet, jāmaina metodoloģija Eiropas Savienības mērogā, bet tas nozīmēs pilnīgi citus eksporta datus ne vienai vien ES dalībvalstij. Pie varas esošajiem politiķiem būtu jāskaidrojas ar sabiedrību – vēlētājiem –, kas te notiek ar eksporta datiem, kāpēc citi skaitļi utt. Vai kādi politiskie spēki to īpaši vēlas? Šaubos, ja nu vienīgi opozicionāri.
Tā kā eksportā ir ieskaitīts reeksports, tad tas atspoguļojas arī importā. Reeksports ir laba lieta, kas apliecina Latvijas izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli un tranzītbiznesa un loģistikas uzņēmumu spēju sekmīgi strādāt, taču patiesas ainas atspoguļošanai par Latvijas preču eksportu tas būtu korekti jānodala.
Viena lieta ir ārējās tirdzniecības statistikas dati, tomēr daudz jutīgāka tēma ir nodarbinātība (arī nelegālā) komplektā, piemēram, ar valsts sociālās apdrošināšanas maksājumu veicēju skaitu, kas automātiski maina to cilvēku daudzumu, kuriem nav darba. Un tā nav tikai un vienīgi Latvijas problēma, jo skar arī citas, it īpaši – spiedīgā situācijā nonākušas ES dalībvalstis.
Padomju laikos klīda baumas, ka specdienestiem ir īstā statistika, kas ļauj saprast patieso stāvokli un pieņemt adekvātus lēmumus. Nekas nav dzirdēts par to, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt arī pašlaik, un diez vai ir vajadzīgs atkārtot vēsturi. Protams, pašreiz vairs nevar noteikt precīzu patērētāju skaitu, jo cilvēks šodien Latvijā, kas palicis bez darba, rīt jau strādā, piemēram, Īrijā vai Vācijā. Mūžīgs, protams, ir jautājums par IKP apmēru. Tomēr šādā situācijā ir jāzina, kādam mērķim ir izmantojami statistikas dati – savas zinātkāres apmierināšanai vai sekmīgai uzņēmējdarbībai un adekvātai valsts pārvaldei, ieskaitot budžeta veidošanu.
