Patlaban biznesa vides attīstību Latvijā kavē demogrāfija, reģionālā attīstība, notikumi eirozonā, kā arī ierēdņu muļķība un reizumis aplama sabiedrības uztvere, diskusijā Kā nodokļi un citas izmaksas ietekmē biznesu un ekonomiku? sacīja uzņēmēji.

«Pirmkārt, uztrauc demogrāfija un reģionālā attīstība Latvijā. Otra lieta - mums ir liela daļa krīzes mantojuma, kas tā vai citādi ir jāizvērtē, un jātiek uz priekšu, virzot caur tiesu sistēmu. Trešā, kas laikam ir pozitīvi, ir tādu klientu kā AS Grindeks veiksme tirgos ārpus Latvijas,» sacīja AS SEB banka valdes priekšsēdētājs Ainārs Ozols.

AS Latvenergo valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs sacīja, ka nozīmīgi ir ārējie faktori, kas ievieš zināmu neskaidrību.

«Tie ir notikumi eirozonā, Itālijā, Spānijā, nerunājot par Grieķiju, kas nosaka biznesa vides piesardzību arī Latvijā. Lai gan Latvija atrodas uz augšupejošas līknes, tomēr, ja nav skaidrības par gala patēriņu Eiropas tirgū, tas bremzē Latvijas biznesu. Piegādājot elektrību Latvijas biznesam, gribam, lai mūs patērē arvien vairāk. Šī nenoteiktība darbojas kā bremze,» sacīja Žīgurs.

Iespējamās enerģētiskās krīzes situācijā paredzētie dabasgāzes piegādes samazinājumi par 20%, 40%, 80% vai pat par 100% būtiski ietekmēs ražošanas uzņēmumus, kuriem nāksies apturēt savu darbību ar visām no tā izrietošajām sekām, to novēršanai var būt nepieciešami milzīgi līdzekļi, tieši tāpēc jāpārskata gāzes samazināšanas un atslēgšanas nosacījumi un uzņēmumu atrašanās vienā vai otrā grupā.

Šāds ir uzņēmēju viedoklis pēc dabasgāzes sadales sistēmas operatora akciju sabiedrības Gaso rīkotajām mācībām, kurās tika izspēlēts scenārijs par to, kas un kā notiek situācijā, kad valstī nav dabasgāzes tādā apmērā, lai visiem varētu nodrošināt tās piegādi. Atbilstoši MK noteikumos strikti noteiktajiem nosacījumiem augstākā prioritāte dabasgāzes piegādēm ir paredzēta slimnīcām, sociālās aprūpes iestādēm, mājsaimniecībām, kas gāzi izmanto ēdiena gatavošanai, ūdens sildīšanai vai apkurei, savukārt šī resursa industriālajiem patērētājiem tās piegāde krīzes situācijā var tikt ierobežota 20%, 40%, 80% apmērā vai pat pilnībā apturēta. Vienlaikus, apturot ražošanu, uzņēmumi nespēs ne tikai samaksāt darbiniekiem, bet arī preču un pakalpojumu sniedzējiem un nemaksās arī nodokļus valsts budžetā, tādējādi raisot sava veida domino efektu. Tāpēc uzņēmēji aicina darīt visu, lai šādu situāciju nepieļautu, jo īpaši, ja pašlaik ir atklāti jautājumi par dabasgāzes pieejamību nākamajā ziemā. Vienlaikus dabasgāzes padeve pagaidām nevienam Latvijā nav samazināta, jo krīzes situācija nav izsludināta.

Ja vīrusa krīze pavasarī nāca kā zibens no skaidrām debesīm un pasauli pārsteidza nesagatavotu, tad pandēmijas otrais vilnis rudenī, lai arī ļoti nepatīkams, bija jau prognozējams “ciemiņš”, kura ierašanās brīdim sagatavoties.

ALTUM programmas vīrusa ietekmes pārvarēšanai pavasarī tika izstrādātas rekordīsā laikā – jau nedēļu pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas apgrozāmo līdzekļu aizdevumu un garantiju programmas tika apstiprinātas valdībā. Līdz pat šim brīdim šīs programmas strādā efektīvi un pats svarīgākais – ALTUM krīzes instrumentu finansējums uzņēmējiem pieejams pietiekamā apjomā un bez pārtraukuma.

Paralēli, apzinoties, ka vīruss tik ātri nepazudīs, analizējām un prognozējām uzņēmēju vajadzības un vasaras laikā izstrādājām jaunus instrumentus. Te pieminēšu Kapitāla fondu lielajiem uzņēmumiem, kuriem ir nepieciešams stiprināt krīzes ietekmē dilstošo kapitālu. Lielie komersanti ir svarīgs ķēdes posms, kas nodrošina ne tikai darbavietas, nodokļus un eksportu, bet arī darbu daudziem mazajiem uzņēmumiem, tāpēc nevaram riskēt zaudēt nevienu no tiem. Turklāt ne tikai tika identificētas uzņēmumu vajadzības krīzes laikā un izveidoti atbilstoši atbalsta instrumenti, bet arī operatīvi piesaistīts tiem nepieciešamais finansējums, iespējami maz noslogojot valsts resursus.

Pasaulē joprojām nav saredzamas mājokļu tirgus krituma beigas. Situācija pasliktinās arī Āzijā, bet parādu krīzes skartajās Eiropas valstīs mājokļu cenas gāžas dramatiski, liecina Global Property Guide cenu tendenču apskats.

Šā gada otrajā ceturksnī, salīdzinot ar attiecīgu periodu pērn, mājokļu cenas samazinājušās 25 valstīs (no 39 apskatītajām), bet augušas tikai 13 valstīs. ASV mājokļu tirgus uzrādījis neviennozīmīgi vērtējamus rezultātus.

Visstraujāk augošo mājokļu tirgu pirmajā desmitniekā iekļuvusi arī Rīga. Latvijas galvaspilsētu apsteigusi Igaunija. Gada laikā lielākais ieguvējs bijusi Brazīlijas pilsēta Sanpaulu.

Ar visu sarakstu iespējams iepazīties klikšķinot šeit.

Nupat pēc Valsts kontroles veiktā pētījuma par pašvaldību infrastruktūras objektiem, kas izrādījušies dārgi, neefektīvi, dažviet nepiemēroti vai pilnveidojami, Saeimas deputāti taisīja lielas acis, bet Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Zakatistovs viedi secināja, ka pašvaldībās bijušas «naudas dzīres». Vai tiešām ir tā, ka pašvaldību naudas apetīte bijusi absolūti nepamatota? Neskarsim tās, kas tērējušas tikai savus līdzekļus, bet raudzīsimies vienīgi uz ES fondu naudas tērēšanu.

Atcerēsimies pašreizējā ES fondu plānošanas perioda sākumu. 2016. gada vidū no plānotajiem 4,4 miljardiem eiro Latvija vidēji bija apguvusi tikai 119 miljonus eiro. VARAM analītiskajā ziņojumā 2016. gada vasarā situāciju raksturo rezervēti: «Šis plānošanas periods ir tikai sākuma stadijā.» Pieņemu, ka Finanšu ministrijā jau bija sākusies klusa panika. 2017. gads nāca kā lēna atmoda. Valdības vīri, augsti ierēdņi, plānotāji reģionos jau skaļi un nepārprotami pašvaldībām norādīja uz to, ka nauda ir jāņem un neņemt naudu nav saprātīgi. Vai kāds miedza ar aci, ka projektus neskatīsies tik stingri? Neredzēju, bet pieļauju, ka bija arī šādi mājieni!

No visiem nekustamā īpašuma burbuļiem pēdējo gadu laikā neviens nav nodarījis tādu postu kā 2008. gada burbulis Baltijas valstīs. Patlaban biržā grasās ienākt jauns nekustamā īpašuma nozares uzņēmums, kas gatavo daudzus jaunus projektus, un tas liek uzdot jautājumu - vai sākas jaunas nekustamā īpašuma dzīres Baltijas valstīs, starptautiskā biznesa laikraksta Financial Times blogā raksta Business New Europe žurnālists Maiks Kolliers (Mike Collier).

Baltijas valstu nekustamā īpašuma burbuļa laikā tā cenas daudzos gadījumos pat divkāršojās, un daudzi investori solījās nekad vairs netuvoties Baltijas valstīm. 27. augustā izskanējušais paziņojums, ka lielākais pirmais publiskais piedāvājums (IPO) pēdējo piecu gadu laikā nāk no nekustamā īpašuma kompānijas, met izaicinājumu investoriem, kas guvuši pārliecību, ka Baltijas valstīs nevar notikt nekas cits kā vien augšupeja un spējš kritums, raksta žurnālists. Viņš minējis Igaunijas uzņēmumu Pro Kapital Grupp (PKG), kuras piedāvājums «izskatās ticams». Db.lv jau rakstīja, ka Pro Kapital Grupp (Pro Kapital) publicējusi publiskā piedāvājuma prospektu, kurā piedāvā akcijas publiski Igaunijā, Latvijā un Lietuvā un institucionālajiem investoriem citās valstīs, kā arī iesniegusi pieteikumu par akciju iekļaušanu NASDAQ OMX Baltijas Oficiālajā sarakstā.

Mizgraužu dzīres Rietumeiropas mežos radījušas situāciju, ka šogad tirgū ir daudz koksnes, kas iegūta no šādiem mežiem, un to izjutuši gan Latvijā strādājošie kokrūpnieki, gan mežsaimnieki, par šī kaitēkļa operatīvu ierobežošanu esot jādomā

Šādu ainu redz DB aptaujātie meža nozares uzņēmēji, vienlaikus uzsverot, ka Latvijā vasarā ir bijušas teritorijas, kurās ir tikusi novērota liela mizgraužu populācijas savairošanās, taču tā neesot bijusi tik nopietna, kāda bijusi pēc 2005. gada vējgāzēm, turklāt esot konkrēts rīcības plāns, ko un kā darīt šādās situācijās. Tieši labvēlīgo klimatisko apstākļu dēļ sekmīgi attīstījušās vairākas egļu astoņzobu mizgraužu paaudzes. Ilgstošais sausums un karstums pērnās vasaras otrajā pusē egļu aizsardzības spējas ievērojami pazemināja, tas radīja priekšnosacījumus mizgraužu nākamās paaudzes sekmīgai attīstībai. «Tas, ka Eiropā ir daudz koksnes, kura nākusi no mizgraužu nopostītiem mežiem, ir fakts, un tam ir sava ietekme uz daudzu koksnes izstrādājumu cenām un arī pieprasījumu,» skaidro koksnes importa un eksporta SIA ACA Timber līdzīpašnieks Armands Apfelbaums. Viņš norāda, ka liela šādas koksnes ienākšana tirgū ir radījusi situāciju, ka ir sarucis pieprasījums no Rietumeiropas pēc paletēm un to sagatavēm, tehnoloģiskās koksnes. «Vācija, piemēram, daudz cērt šīs mizgraužu dzīrēs cietušās mežaudzes un iegūto koksni eksportē uz Dāniju un vēl citām valstīm,» norāda A. Apfelbaums. Viņš pauž, ka koksnes tirdzniecībā šis nav pirmais šāda veida atgadījums un droši vien arī ne pēdējais. «Ja būs salta ziema, tad viss būs kārtībā,» tā A. Apfelbaums.

Izvērtēt 2020.gadu pirmajā brīdī šķiet vienkāršāk nekā tas patiesībā ir. Gads daudziem šķitis kā viens no "sliktākajiem" ja ne visas dzīves laikā, tad pēdējā desmitgadē noteikti.

Tomēr tas nesis arī iespaidīgus zinātnes sasniegumus un saprāta atgriešanos starptautiskajā politikā, par ko liecina ASV vēlēšanu iznākums un Brexit vienošanās. Tas ļauj domāt, ka 2021. gadā pasaule varēs nedaudz uzelpot. Skaidrs, ka riski vēl joprojām saglabājas augsti, jo vīruss var mūs vēl pārsteigt ar jaunām un bīstamākām mutācijām, kas nozīmē, ka vajadzēs pielāgot vakcīnas, attālinot Covid-19 uzveikšanu. Taču, pat pieņemot, ka viss rit kā pa diedziņu, proti, pandēmija atkāpjas un 2021. gads ir pirmais no vairākiem izaugsmes gadiem, Covid-19 stāsts vēl nebūs beidzies. Jau daudz runāts par krīzes ietekmi uz globalizāciju un digitalizāciju, bet, iespējams, mazāk diskutēts par to, ka tā ir neatgriezeniski izmainījusi valsts un privātā sektora attiecības, saasinājusi eksistējošās nevienlīdzības problēmas, un mudinājusi aktīvāk ķerties pie klimata pārmaiņu draudu risināšanas. Šie ir daži no faktoriem, kuru dēļ varam sacīt, ka Covid-19 ietekme pasaules un Latvijas ekonomikā būs jūtama vēl daudzus gadus.

Latvijā atkritumus, kurus var izmantot siltuma un elektroenerģijas ražošanai, joprojām apglabā poligonos.

Itāļu rakstnieks Karlo Kalodi, 1882. gadā sarakstot grāmatu Pinokio piedzīvojumi, visticamāk, bērniem vēlējās izskaidrot daudz ko, bet tieši un nepārprotami – to, ka, aprokot naudu zemē, naudas koks neizaugs. Latvijā tieši to dara – naudu rok zemē, turklāt lielos apjomos. Visi, dzirdot, ka atkritumu lieta ir liels bizness, saprotoši māj ar galvu un turpina šos resursus vai naudu aprakt. Mūsu kaimiņvalstīs – kā ziemeļos, tā dienvidos – no atkritumiem ražo siltumu un elektrību, kas patiešām ir nauda. Latvijā gandrīz visu šo naudu aprok. Turklāt dara to bez viltus un spaidiem. Brīvprātīgi un apzinoties, ka tā ir nauda.

Vienā ailē ar Bulgāriju

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

"Altum", "Baltic International Bank" un "Imprimatur" vadītāju saruna par biznesa finansēšanu krīzes apstākļos un pēckrīzes laikā.

Puse no 2020. gada ir pagājusi. Aizvadītie seši mēneši ir nesuši negaidītas, neprognozējamas pārmaiņas, ar kurām tikai tagad sākam aprast un sadzīvot. Viens no lielākajiem izaicinājumiem pēc pandēmijas ierobežošanas ir un būs ekonomikas stabilizēšana, uzņēmumu atgriešanās ekonomikā. Būtisks faktors tam, lai bizness spētu nostāties uz kājām un atsākt attīstīties jaunajos apstākļos, ir finanšu pieejamība. Tāpēc biznesa kreditēšana kļūst par vienu no 2020. gada otrās puses aktualitātēm. Vai globālās ekonomikas sarukšana un tradicionālo biznesa nozaru pielāgošanās jaunajai, dziļi digitalizētajai realitātei ir mūsu iespēja? Vai pēckrīzes laikā esam gatavi izdzīvot, vai arī, iespējams, šis laiks ir piemērots atsevišķu nozaru attīstības izrāvienam? Par aktualitātēm uzņēmumu finansēšanā diskutēja "Altum" valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš, "Baltic International Bank" valdes priekšsēdētājs Viktors Bolbats un riska kapitāla fonda "Imprimatur Capital" partneris Jānis Janevics.

Pēdējo gadu laikā esam piedzīvojuši vairākas lielas krīzes – finanšu krīzi, pandēmiju, nemaz nerunājot par vulkānu izvirdumiem un tamlīdzīgiem notikumiem, kas aptur gaisa satiksmi un ietekmē uzreiz vairāku valstu ekonomiku. Ir pilnīgi skaidrs, ka arī Krievijas īstenotais karš Ukrainā liks mums piedzīvot tādu vai citādu krīzi.

Tāpēc es gribētu atgādināt visiem uzņēmējiem un organizācijām, kas nav bijuši gana tālredzīgi jau iepriekš, – krīzēm ir laikus jāgatavojas, un šis process var aizņemt 6–24 mēnešus. Ir maldīgi domāt, ka visi, kas veiksmīgi pārdzīvojuši Covid-19, ir gatavi jebkam. Uzņēmējiem, kuriem vēl nav plāna ārkārtējām situācijām, šobrīd ir iespēja ielēkt pēdējā vagonā, un man ir pieci vienkārši ieteikumi, ar ko sākt.

Pirmais solis – kaut vai vienas lappuses apmērā sagatavot krīzes plānu vissliktākajam notikumu scenārijam. Jo pesimistiskākam scenārijam gatavojamies, jo labāks rezultāts, reālai situācijai izrādoties vienkāršākai. Ja katrs nekļūdīgi zina, kas viņam jādara, tas palīdz izvairīties no liekas panikas un nezaudēt laiku. Svarīgi: gatavojot šo plānu, jāatceras, ka krīzes centrā ir cilvēks – cietušie, viņu radinieki, uzņēmuma darbinieki un klienti, kuriem jāsniedz atbalsts, nevis zaudēta infrastruktūra, tehnika, filiāle, krava, nauda vai apdrošināšanas atlīdzība.

Reitingu aģentūru bezspēcība, sākoties pasaules finanšu krīzei un «neskaidra» rīcība parādu krīzes laikā Grieķijā, visai asi nostādīja jautājumu par reitingu piešķiršanas sistēmas drošību.

Atgādināsim, ka 2007. g.–2009. g. pasaules finanšu krīze, kas gandrīz sagrāva visu pasaules finanšu sistēmu, sākās ar zemas kvalitātes hipotēkas krīzi Amerikā. Turklāt, attiecīgie hipotekārie parādi iepriekš bija nokonvertēti hipotekārajās obligācijās, kam vadošās reitingu aģentūras Standard & Poor’s, Moody's un Fitch piešķīra augstus reitingus. Pateicoties labiem reitingiem, šie vērtspapīri tika veiksmīgi pārdoti un lielos daudzumos (saskaņā ar reitingiem!) nonāca vadošo banku aktīvos. Pēc Amerikas nekustamā īpašuma cenu burbuļa pārsprāgšanas, šo vērtspapīru cenu kritums radīja būtiskus zaudējumus bankām. Tas izraisīja vērienīgu likviditātes krīzi pasaules banku sistēmā. Daudzas bankas, tai skaitā tik spēcīgas kā Lehman Brothers, nespēja tikt galā ar šīm problēmām. Rezultātā pasaules finanšu sistēma nonāca neapskaužamā stāvoklī, izraisot vispasaules cenu kritumu finanšu tirgos un desmitiem triljonu dolāru lielus zaudējumus.

Uzņēmējs Uldis Pīlēns uzskata, ka nekavējoties jāsāk diskusija par valdības «kļūdu labojumu». Viņam ir savs redzējums par iespējamo izeju no krīzes, balstīts uz paša pieredzi, darbojoties dažādās valstīs, pasaules krīžu vēsturi un rūpīgu pasaules vadošo ekonomistu darbu analīzi.

Vai Jums kā uzņēmējam un šīs valsts pilsonim ir skaidrs, kas īsti notiek valstī?

Grūts brīdis Latvijai. Tas, kas tagad izdarīts jau ar otro nepareizo lēmumu sēriju, ir ārkārtīgi liela kļūda un ne tikai ciparu izteiksmē. Tagad ir aizskartas jau demokrātiskas sabiedrības pamatvērtības. Pirmā no tām ir juristu valodā tiesiskā paļāvība, vienkārši runājot - paļāvība uz savu valsti, uz savas valsts politiku. Ja šodien mēs ķeramies klāt pie pamatpensijām, turklāt vienu dienu apgalvojot, ka to nedarīs, bet otrajā jau atsakoties no teiktā, ķeroties pie skolotāju algām, nodrošinājuma medicīnai, sekas ir traģiskas nozaru pamatiem. Tas nav kā uzņēmējdarbībā – lieku mašīnu var turēt noliktavā vai pārdot. Tas nozīmē uzticības apdraudējumu valsts pārvaldei. Nevar vienā dienā pārvilkt krustu izglītības un veselības aizsardzības cilvēciskajam un intelektuālajam resursam, tradīcijām.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Pēc 2007.-2009. g. pasaules finanšu ekonomiskās krīzes beigām pasaulē ir vērojama aktīvas ekonomikas izaugsmes atjaunošanās. Taču daži nopietni analītiķi prognozē pasaules ekonomikas atkārtotu nonākšanu recesijā un pat ilgstošu stagnāciju pēc Japānas scenārija.

Finanšu ekonomiskā krīze, kas notika Japānā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kļuva par spēcīgāko vienas valsts krīzi pēc Amerikas Lielās depresijas. Ekonomika uz desmit gadiem nonāca stagnācijā, un tikai 21. gs. sākumā Japāna sāka pakāpeniski pārvarēt šīs krīzes sekas.

Taču Japānai tā arī neizdevās pilnībā iziet no šīs krīzes, jo tā nonāca kārtējā krīzes vilnī nu jau kopā ar visu pasauli 2007.-2009. g. finanšu ekonomiskās krīzes laikā.

Japānas krīze, tāpat kā Lielā depresija un 2007.-2009. g. pasaules krīze, sākās ar spekulatīvo burbuļu plīšanu finanšu tirgos.

Japānā tie izveidojās uz tiešām iespaidīgo ekonomisko sasniegumu fona. Pirms krīzes valsts ekonomika pieauga vēl nebijušā ātrumā, un šo procesu dēvēja par Japānas ekonomisko brīnumu.

Uzmanību pievērsa Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes galvenā ekonomista Dr. Oļega Krasnopjorova raksts, ko publicējām arī Dienas Biznesa portālā, par to, ka pandēmijas laikā būtiski audzis lielo algu saņēmēju skaits.

Protams, ir labi, ja kāds dzīvo aizvien labāk, taču šajā gadījumā atklājas būtiska problēma – kā akcentēts arī pieminētajā rakstā, kopējie rādītāji slēpj “divu ātrumu Latviju”. Proti, viena sabiedrības daļa Covid-19 pandēmijas laikā sekmīgi pārgāja uz attālināto darbu un savās ģimenēs labklājības kritumu neizjuta, bet daļai iedzīvotāju ienākumi un drošības sajūta par nākotni būtiski kritās.

Pandēmijas laikā būtiski audzis lielo algu saņēmēju skaits 

Ātrums, ar kādu 2020. gada aprīlī saruka darbavietu skaits un iedzīvotāji reģistrējās...

Pētījums, uz ko atsaucas O. Krasnopjorovs, pamatā ir par darbaspēku, taču redzam, ka tas pats divu ātrumu princips attiecināms arī uz uzņēmumiem, kam savukārt mēs esam vairāk pievērsuši uzmanību. Jo, protams, algu līmeņi privātajā biznesā tieši korelē ar to maksātāju ekonomisko situāciju. Bet, kā zināms, uzņēmumi atšķiras dažādā ziņā – kaut vai energoresursu patēriņa, lokācijas, klātienes darba īpatsvara, noieta tirgus, tā, vai šajā laikā vispār drīkst un var strādāt vai nē, utt. Ir tādi uzņēmumi, kas fokusējas uz kādu vienu darbības virzienu, ir daudzprofilu. Ir tādi, kas krīzē nolaiž rokas, aptur darbību, nogaida, un ir tādi, kas izmisīgi ķepurojas. Lielā mērā no tā izriet arī valsts atbalsta pieejamība, kas arī līdz ar iepriekšminētajiem un citiem faktoriem biznesa vidē lielā mērā veido tādu kā greizo spoguļu attēlu galeriju.

Kā piemin arī O. Krasnopjorovs, ir nozares, kurās darbavietu skaits krīzes laikā nesamazinājās gandrīz nemaz, piemēram, izglītībā, veselības aprūpē, informācijas tehnoloģiju jomā, valsts pārvaldē, kā arī apstrādes un ieguves rūpniecībā, bet tajā pašā laikā ir arī būtiska sabiedrības un ekonomikas daļa, kura atrodas diametrāli pretējā situācijā.

Piemēram, izmitināšanā un ēdināšanā darbinieku skaits pandēmijas laikā saruka par ceturtdaļu, būtiski cieta ceļojumu biroju, gaisa transporta un skaistumkopšanas salonu darbība. Un te var piebilst, ka atsevišķu politisku lēmumu dēļ vairojusies arī ēnu ekonomika, kam spilgts piemērs ir ilgu laiku legāli liegtā, bet privāti tāpat pieejamā skaistumkopšana. Protams, valsts atbalsts ir būtisks šādā krīzes situācijā, taču, kā esam jau rakstījuši, problēma ir tajā, ka izvēlētie atbalsta veidi vēl vairāk veicina šo nevienlīdzību, jo mērķēti nevis uz visiem, bet gan uz konkrētām uzņēmēju grupām. Kopumā ņemot, visa veida pabalsti, regulārie granti, valsts pasūtījumi utt. demotivē cīnīties.

Precīzāk – tie gan motivē cīnīties par šo atbalstu, pielāgoties tā saņemšanas prasībām, bet ne fokusēties uz izdzīvošanu brīvā tirgus apstākļos. Tā ir kā dzīvnieka dzīve zooloģiskajā dārzā, kur ik pa laikam visu atnes kopējs un vienīgā prasība ir labi demonstrēties publikai. Līdz ar to pabalsti neveicina dabīgu attīstību. Vēl vairāk – visu veidu pabalsti kropļo konkurenci, vairo nevienlīdzību, atsevišķos gadījumos arī korupciju.

Kāds būtu labāks risinājums? Jau iepriekš rakstījām: teiksim, uz krīzes laiku ieviests akcīzes nodokļa būtisks samazinājums degvielai vai PVN samazinājums elektroenerģijai. Noteikti ir arī citi varianti, taču būtiski, lai tie attiektos uz visiem uzņēmējiem vienādi un vienlaikus. Tas vismaz nozaru griezumā visus nostādītu līdzīgos apstākļos. Un tas lielā mērā mazinātu arī energoresursu cenu pieauguma radīto slogu, kā arī kaut nedaudz, bet bremzētu inflāciju.

Un te noteikti der atgādināt, ka tieši nevienlīdzības mazināšana savulaik – pirms vēlēšanām – bija viens no centrālajiem saukļiem vairākām pašreizējo valdību veidojošām partijām. Vismaz priekšvēlēšanu diskusijās noteikti. Ja tagad jautātu ministriem, premjeram vai Saeimas deputātiem par to, vai viņu realizētā politika vērsta uz nevienlīdzības vairošanu vai mazināšanu, atbilde noteikti būtu: mēs gribam mazināt nevienlīdzību. Un to attiecinātu kā uz fiziskām, tā juridiskām personām. Jo valstiski svarīga ir līdzsvarota attīstība.

Diemžēl krīzes laikā realizētā politika uz to nav vedusi. Bet tas nebūt nenozīmē, ka būtu jānolaiž rokas bezspēcībā – situācija vēl ir labojama. Tikai būtiski to pastāvīgi, tā teikt, uzturēt karstu, aktuālu. Jo pie mums jau tā pierasts, ka vispirms tiek risinātas to problēmas, kas visskaļāk bļauj. Šajā gadījumā tā bļaušana būtu visu labā. Tātad jārunā par šo būtu visiem.

http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard05(23).jpg

Nevis uzrauga valsts intereses, bet sagaida kritisku mirkli, noalgo konsultantus un caur šiem konsultantiem šķiež valsts budžeta līdzekļus.

Tieši tā varētu raksturot valdošo politiķu rīcību un situāciju ar nu jau bankrotējušo a/s Liepājas metalurgs (LM) un tam piesaistīto Valda Dombrovska valdības laikā ļoti iecienīto konsultantu Prudentia. Pagājušā gada laikā konsultanti no valsts budžeta līdzekļiem par saviem padomiem LM sakarā saņēmuši ap pusmiljonu eiro. Par ko? Par to, ka LM tagad ir bankrotējis, bet lēmums par to, vai pieprasīt uzņēmuma maksātnespēju, tika stiepts gandrīz gadu, gan aizbildinoties ar akcionāru ķīviņiem, gan pirms pašvaldību vēlēšanām izspēlējot jau iepriekš neveiksmei nolemto tiesiskās aizsardzības kārti. Kurš no tā ir ieguvējs? Noteikti ne 2000 LM strādnieki, kas pie laikus pieteiktas LM maksātnespējas vismaz būtu saņēmuši sociālo nodrošinājumu no pilnas izpeļņas. Ieguvēji nav arī LM piegādātāji, kas labu laiku tika baroti ar veltām cerībām par to, ka rūpnīcas ražošana teju, teju atsāksies. Ieguvēja nav arī valsts, kas galu galā tāpat bija spiesta samaksāt gan LM kredītu, gan segt konsultantu rēķinus pusmiljona eiro vērtībā.

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Zviedrijas un Baltijas korporācijas pašlaik ekonomikā nesaskata nekādu pieprasījumu, tāpēc viņi arī neinvestē

«Ja viņi zinātu, ka gaida pieprasījums, viņi investētu, tomēr viņi nogaida, jo nav šādas paredzamības,» par korporatīvo investoru noskaņojumu DB saka Swedbank prezidents un izpilddirektors Mikaels Volfs. Intervijā viņš arī neslēpj, ka Swedbank kā banka gribētu no Latvijas valsts vienreiz dzirdēt skaidru nostāju, vai tā finanšu pakalpojumu biznesu nerezidentiem šeit grib vai negrib.

Nule kā Rīgā bija Eiropas Centrālās bankas Uzraudzības valdes priekšsēdētāja Daniela Nuī, kas pēc pāris mēnešiem Latvijā sāks pārraudzīt arī Swedbank. Ko domājat par šiem regulatora jaunumiem?

Uzņēmēju sūdzības par mūsu valstī pastāvošo haosu arvien biežāk materializējas reālā darbībā. Piemēram, nelabvēlīgās Latvijas nodokļu politikas dēļ farmācijas kompānija Grindeks savu jauno ampulu ražotni gatavojas izvietot Slovākijā, daļu biznesu citā valstī, šķiet, ir gatavs iegrāmatot arī Latvijas lielākais IT vairumtirgotājs Elko Group.

Domu pamest Latviju publiski paudis pat par 2008.gada patriotiskāko uzņēmēju atzītais AS Liepājas papīrs prezidents Jānis Vilnītis. Šie ir tikai skaļākie un redzamākie gadījumi, kad uzņēmumi nolēmuši reorganizēt savu darbību, saistot to ar kādu citu valsti; taču jādomā, ka ir pietiekami daudz arī tādu, kas to izdara krietni klusāk vai šādu soli vēl tikai apsver.

Protams, Latvijas uzņēmējus, kas spēj atrast lētākus risinājumus sava uzņēmuma darbības nodrošināšanai, spēj iekarot, konkurēt un strādāt jaunos tirgos un attīsta savu uzņēmējdarbību ES, var tikai apsveikt. Taču bezgala skumjš ir fakts, ka šādu iniciatīvu veicina ne tik daudz šo cilvēku ambīcijas biznesā kā valsts politika un uzņēmējdarbības vide, kā arī nestabilitāte un neprognozējamība uzņēmējiem būtiskajos faktoros (piemēram, nodokļi). Turklāt sūdzības ne vienmēr ir saistītas ar likumdošanas, iekārtas vai struktūru nepilnībām, kuru novēršana saistīta ar reorganizācijām, tam nepieciešamajiem līdzekļiem un tik pašsaprotamu lietu kā kompetence — uzņēmējs savā saskarē ar valsti jūt vajadzību arī pēc tādām praktiski jebkurās attiecībās būtiskām vērtībām kā sapratne un stabilitāte.

Valdības solītos dīkstāves pabalstus (75% apmērā no darba algas, bet ne vairāk kā 700 eiro mēnesī) nevarēs saņemt daudzu tūkstošu uzņēmumu darbinieki, ja vien netiks mīkstinātas izvirzītās prasības.

To liecina pieņemtie noteikumi par "Covid-19" izraisītās krīzes skartiem darba devējiem, kuri kvalificējas dīkstāves pabalstam un nokavēto nodokļu maksājumu samaksas sadalei termiņos vai atlikšanai uz laiku līdz trim gadiem.

Slavē nosacījumu maiņu

"Ja lielajās valstīs nepieciešamas vismaz nedēļām ilgas debates, lai ko nolemtu valsts augstākās varas gaiteņos, tad pie mums jau divas dienas pēc dīkstāves MK noteikumu tapšanas veselais saprāts ir guvis virsroku un MK ir atteicies no selektīvām nozarēm," situāciju vērtē ZAB "Sorainen" partneris Jānis Taukačs.

Kaut gan juridiski sanācis mazliet nelāgi, ka šie MK noteikumi iet pretrunā likumam, kas liek MK noteikumos noteikt atbalstāmās nozares. Tomēr var arī interpretēt, ka MK noteicis visas nozares kā atbalstāmās. Viņš atgādina, ka valdība, ne tikai atteicās no atbalstāmo nozaru saraksta, bet arī pazemināja apgrozījuma krituma latiņu valsts atbalsta saņemšanai. Proti, sākotnēji piedāvātais apgrozījuma samazināšanās slieksnis (no 50% krituma) uz 30% un 20% (ar nosacījumiem), salīdzinot ar attiecīgo mēnesi pirms gada. 20% apgrozījuma krituma situācijā uzņēmuma ir jāatbilst vismaz vienam no kritērijiem: (uzņēmuma eksporta apjoms 2019. gadā veido 10% no kopējā apgrozījuma vai ir ne mazāks kā 500 000 eiro; uzņēmuma nomaksātā mēneša vidējā bruto darba samaksa 2019. gadā ir ne mazāka kā 800 eiro; ilgtermiņa ieguldījumi pamatlīdzekļos 2019. gada 31. decembrī ir vismaz 500 000 eiro.

Par Rīgas pašvaldības lēmumu Rīgas vēsturiskajā centrā aizliegt 42 azartspēļu zāles azartspēļu rīkotāji ir gatavi ar pašvaldību tiesāties līdz pat Eiropas tiesu līmenim, šodien Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejā paziņoja Latvijas Spēļu biznesa asociācijas (LSBA) vadītājs Ģirts Ludeks.

Komitejas sēdē 14.jūnijā atkal tika spriests par turpmāko azartspēļu likteni Rīgā. Tā kā pērn rudenī Rīgas dome jau pieņēma lēmumu par 42 spēļu zāļu likvidēšanu Rīgas vēsturiskajā centrā, ziņojumu sāka domes Juridiskās pārvaldes vadītājs Jānis Liepiņš. Viņš pastāstīja, ka patlaban tiesā atrodas 40 lietas pret pašvaldību, kas saistītas ar šo lēmumu. «Divas lietas ir apvienotas un viena izbeigta pēc paša iesniedzēja lēmuma. Pirmajā instancē ir izskatītas jau 25 lietas un 13 no tām spriedumi ir par labu pašvaldībai. Sešas lietas ir nonākušas līdz apgabaltiesai,» sacīja Liepiņš.

Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta pārstāve Ilze Purmale pastāstīja, ka patlaban pēc objekta statusa un atrašanās vietas atbilstošas Rīgas teritorijas plānojumam no 2006.-2018.gadam ir 108 spēļu zāles. 93 no tām atbilst objekta statusam, bet 15 esošās zāles jau tagad neatbilst objekta statusam. Taču balstoties uz pirmo Rīgas teritorijas plānojuma līdz 2030.gadam redakciju, nākotnē atbilstošas būs vien 36 zāles, jo jaunajā plānojumā spēļu zāles būs atļauts izvietot tikai jauktas apbūves centra teritorijās.

Bijušie Parex bankas īpašnieki Viktors Krasovickis un Valērijs Kargins būtu gatavi gada laikā atjaunot normālu bankas darbību.

To intervijā laikrakstam Telegraf uzsvēris V. Krasovickis.

Viņš norādījis, ka šobrīd ap Parex restrukturizāciju veidojas interesanta situācija, kas liecina – ar tās palīdzību banku iecerēts apbedīt. Tas nozīmē, ka to daļu, kurā ieguldīti lielie valsts līdzekļi, plānots novest līdz bankrotam, savukārt labo daļu pārdot, sacīja Krasovickis.

Viņš klāsta, ja agrāk tika apspriesta restrukturizācijas shēma, kas neskar ārvalstu investorus un eirofondus – proti – izdalīt slikto aktīvu fondu un censties to pārdot, tad šobrīd, pēc viņa saprašanas notiek gluži pretējs process – atstāt valstij slikto daļu, bet no atlikušās izveidot jaunu tīru banku.