Nav nozīmes, kurā diennakts stundā budžetu apstiprina, svarīgāka ir tā sasaiste ar reālistisku tautsaimniecības izaugsmi, nevis kaislīgām cerībām, kas ļauj vieglu roku palielināt valsts izdevumus
Cik pamatots ir plānotais budžeta ieņēmumu pieaugums vairāk nekā pusmiljarda eiro apmērā? Acīmredzot, augstas prognožu likmes ir liktas uz to, ka būvniecībā būs valstiski jūtams uzrāviens, Latvijas ekonomikas asinsritē atkal ieplūstot ES struktūrfondu asinsķermenīšiem. Tāpat valsts plāno nepieredzētos apmēros notecināt ēnu ekonomikas sulu.
Tā kā celtniecības nozari mielo tieši ES nauda, līdz ar tās atgriešanos uz skatuves valsts cer uz savu tiesu fondu pīrāga samaksātu nodokļu veidā. Redzot pat valsts budžeta plānotāju ievērojamo paļaušanos uz ES «zvaigžņu labvēlību», māc bažas par to, kas Latviju sagaida pēc 2020. gada, kad mainīsies, apsīks vai pat izzudīs ES fondu naudas barojošais avots. Nav gan zināms, kas mūs sagaida jau tuvākajos gados, ņemot vērā Lielbritānijas faktoru un spekulācijas par Latvijai pieejamo ES līdzekļu iespējamo finansējuma samazinājumu.
Otrs cerību putns valsts budžeta ieņēmumos ir lielāka atdeve no cīņas ar ēnu ekonomiku. Bažas rada tas, ka šajā karā tiek jaudīgi apšaudīti zvirbuļu bariņi (gan socnodokļa staipīšanas peripetiju, gan mikrouzņēmumu nodokļa bēru datuma bīdīšanas kontekstā), taču stobrs netiek skaidri pavērsts lielo PVN krāpnieku virzienā. To DB šonedēļ uzsvēra arī ēnu ekonomikas un ārvalstu investīciju apskatnieks Arnis Sauka, retoriski vaicājot, vai ēnu ekonomikas šādā apkarošanā ieguldītais resurss, dzenoties pēc mikronodokļa maksātājiem, ir tā vērts? Visticamāk, uz priekšu ar tādu dzinuli, kā cerējusi valdība (jāpiesauc iecere ēnu ekonomikai piecu gadu laikā atņemt 1,5 miljardus eiro, papildinot valsts kasi par 300 milj. eiro ik gadu) netiksim, dalot pļaukas salīdzinoši sīkiem pārkāpējiem, nevis koncentrējoties uz shēmotājiem un karuseļu veidotājiem, kas vaiga sviedros nopūlas, lai valstij atņemtu nodokļu maksātāju miljonus. Kamēr kauninām aplokšņu algu saņēmējus un piesolām tiem kroņa maizi, ieslodzījuma vietās ēnu ekonomikas karaļus nemana. Tas tādēļ, ka tur viņus varētu nogādāt vienīgi ar politiskās gribas palīdzību, nevis ar iemidzinošām runām par pavisam melnās ēnu ekonomikas apkarošanas plāniem. Ar nosacījumu, ka šajā valstī vispār ir kapacitāte sagūstīt shēmošanas «ziloņus». Savukārt bijušais Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Kārlis Ketners sarunā ar DB atcerējās deviņdesmito gadu sākumu, kad muitnieki, kas bija nodarbināti ar autobusu pasažieru kratīšanu uz Lietuvas robežas, nemanīja, ka cauri izbrauca vairāki ar precēm pilni kravas auto, bet pārbaudēm nepietika kapacitātes, jo visi bija aizņemti ar leišu tirgus pauninieku kontrolēšanu.
Atgriežoties pie budžeta un sakāpinātajiem ieņēmumiem, redzams, ka arī izdevumi uzlekuši kā termometra stabiņš saulainā jūlija pēcpusdienā. Tikmēr tautsaimniecības izaugsme, kas atspoguļojas iekšzemes kopprodukta pieaugumā, netiek ne tuvu. Līdz ar to sanāk, ka plānojam nākamo gadu vadīt, dzīvojot pāri saviem līdzekļiem.
