Līdz ar ziņu, ka Latvijā no nākamā gada 1. janvāra nacionālo valūtu – latus – nomainīs eiro, cita starpā gan biznesa, gan sabiedrības kopumā prātus uztrauc jautājums par to, kas notiks ar dažādu preču un pakalpojumu cenām. Proti, vai netiks izmantota iespēja uz naudas maiņas un vispārējā apjukuma rēķina paaugstināt cenas.
Šajā kontekstā jau ir bijuši dažādi skaļi paziņojumi un pat sākta kampaņa ar visnotaļ daudzsološu nosaukumu Godīgs eiro ieviesējs. Turklāt tiek radīts iespaids, ka dažādas darbības šajā jomā notiek, lai nepieļautu cenu celšanos, Latvijai iestājoties eirozonā. Piemēram, finanšu ministrs Andris Vilks paziņojis, ka ir preces, ko viņš pērkot un zinot to cenu, tāpēc, novērojot cenas kāpumu, viņš šo preci ignorēšot. Ministrs arī pamanījies norādīt – ja ir kāds cenas pieaugums, tas jāmāk paskaidrot...
Tātad pamatīga demagoģija, kas, visticamāk, turpināsies līdz pat nākamā gada sākumam. Redz, Patērētāju tiesību aizsardzības centram (PTAC) tiešām ir dots mandāts uzraudzīt, kā pārejas posmā no latiem uz eiro notiek cenu atspoguļošana. Atspoguļošana, nevis piemērošana. Ir taču skaidrs, ka jebkurš uzņēmējs savai precei vai pakalpojumam varēs noteikt lielāku cenu, ja būs augušas, piemēram, ražošanas izmaksas – energoresursu, izejvielu cenas un tamlīdzīgi. Nevar taču bizness strādāt ar zaudējumiem tikai tāpēc, ka valstī tiek ieviests eiro. Jāatzīst, ka izmaksu kāpums pat nav obligāts priekšnosacījums, lai attiecīgajā periodā cenas tiktu celtas. Pilnīgi pietiek ar to, ka uzņēmējs, kurš mēģina pārdot, piemēram, maizi, uzskata, ka to ļoti labi varēs realizēt arī par augstāku cenu nekā iepriekš. Principā uzņēmējs var celt cenas kaut vai tikai tāpēc, ka viņam tā gribas, un nevienam nekas šajā kontekstā nav jāpaskaidro.
Vienīgais, kas uzņēmumiem ir jāievēro – lai brīdī, kad uz cenu lapiņas tā būs norādīta gan eiro, gan latos, attiecība būtu 1 eiro = 0,702804 lati, veicot apaļošanu ar precizitāti līdz vienam eiro centam. Jāpiebilst, ka arī PTAC vadība norāda – vienīgais, ko šī institūcija kontrolēs, būs tas, vai, atspoguļojot cenas, ir ievēros noteiktais maiņas kurss. Ja veikalā manta X šobrīd maksā vienu latu, nākamgad tās cenai vajadzētu vūt 1,42 eiro. Principā uzņēmējs šīs pašaspreces cenu kaut vai jau no nākamā gada janvāra var uzaudzēt līdz 2,50 eiro, bet tādā gadījumā arī atspoguļotā cena latos nekādi nevarētu tikt norādīta viena lata apmērā.
Citiem vārdiem sakot, Latvijā, tāpat kā jebkurā ES valstī, par laimi, nav ieviesta cenu policija, un tas nozīmē, ka cenu kāpumu vai kritumu ietekmē tikai tirgus. Arī Igaunijā eiro ieviešanas procesa ietvaros tirgotāji mēģinājuši celt cenas, taču tās diezgan ātri atgriezušās savā iepriekšējā līmenī, jo katrs tirgus spēlētājs centies sev iegūt iespējami vairāk patērētāju. Bet ierindas pircējs, kā zināms, balso ar maciņu. Tā visa kontekstā nekādi nekļūst skaidrs – kāpēc īsti Latvijā vajadzēja ieviest kampaņu Godīgs eiro ieviesējs un kāds no tās būs tā dēvētais sausais atlikums?
