Pastāvīgi lobēt tomēr atmaksājas – gidu sertifikācijas mašinērija ir iedarbināta, nodrošinot sertifikātu izsniedzējiem drošus ilgtermiņa ienākumus.
Rīgas Tūrisma attīstības birojs un Rīgas dome var priekā sist plaukstas – jau pirmajās dokumentu pieņemšanas nedēļās ar vēlmi pēc jaunā gidu sertifikāta vērsušies vairāki desmiti potenciālo Rīgas gidu. Viņu skaits drīz jau varētu sasniegt pirmo simtu. Ko gan lai citu viņi arī dara, ja no aprīļa par Rīgas rādīšanu vairāk nekā pāris ārzemniekiem (tā taču jau ir neliela grupa!) bez pareizā gidu sertifikāta var sanākt darīšanas ar pašvaldības policiju? Rīgas Tūrisma attīstības biroja vadītāja Vita Jermoloviča gan klāsta, ka vēl jau nevarot zināt, vai visi gribētāji sertifikātu saņemšot. Vēl tikšot sasaukta septiņu cilvēku komisija no profesionālo gidu organizāciju un Rīgas domes pārstāvjiem, notikšot spriešana un vērtēšana, bet ja visi dokumenti būšot kārtībā, tad tikt pie sertifikāta nevajadzētu būt problēmām. Jāpiebilst, ka tas viss gan arī par zināmu samaksu - 70 eiro no gida par sertificēšanos uz pirmajiem trim gadiem. Pēc tam Live Riga portālā tikšot izveidots pareizi sertificēto gidu reģistrs un izsniegta pazīšanas zīme.
Jāsaka, ne jau par velti gidu apmācības kantori un gidu organizācijas šo sertifikātu ieviešanu lobēja gadiem – galu galā tāda peļņas iespēja uz gidu apmācīšanu, sertifikātu izsniegšanu, kursu organizēšanu, konkurentu atstumšanu! Beidzot rasts oficiāls iemesls šī sertifikāta ieviešanai – Rīga kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu, nevar taču ļaut gidiem, citējot Meeting Tour Travel & SPA Consultants vadītāju Ivetu Kravali (Diena, 12.12.2013.), «muldēt, ko grib». Bez sertifikāta tas ir ļoti bīstami! Tas nekas, ka paši gidi ir neizpratnē, kā daži speciālajā komisijā iecelti onkuļi un tantes vērtēs potenciālo gidu prasmes tikai pēc iesniegto dokumentu kaudzītes? Arī Jermolovičas kundze atzīst, ka «kaut kāds cilvēciskais faktors jau vienmēr esot», kas laikam nozīmē vien to, ka šis sertifikāts nekādā veidā nenovērsīs jau par anekdoti kļuvušus gidu stāstus pie Brīvības pieminekļa par «Baltijas māti Krieviju, kas tur savās rokās trīs Baltijas valstis». Acīmredzot gidu komisija vien izvērtēs, vai iesniegtie dokumenti ir «pareizi» un, ja nebūs pareizi, tad aizsūtīs uz «pareizajām» vietām pamācīties.
Jā, arī vairākās ārzemju tūrisma metropolēs darbojas gidu sertifikācija, bieži vien gan ar citu mērķi. Proti, lai aizsargātu vietējo gidu intereses un no ārzemēm atbraukušās tūristu grupas nepaļautos vien uz līdz- paņemtā ekskursiju vadītāja runāto, bet atstātu savu naudiņu arī uzņemošās valsts tūrisma industrijai. Pie mums gan tas neesot primārais, ārvalstu gidi Rīgu varēs rādīt droši, ja vien iepriekš to saskaņos ar pareizo kantori. Izskatās, ka te ir galvenais, lai vietējie gidi tiktu «piežmiegti», smukuma pēc atsaucoties uz to, ka «ārzemēs arī tā dara». Var, protams, teikt, ka ārzemju piemērs ne vienmēr ir tas labākais, ka pasaulē ir arī daudz tūrisma pilsētu, kur gidus nesertificē – brīva profesija brīvā tirgū –, turklāt formālai sertificēšanai pie rakstāmgalda nav tieši nekāda sakara ar reālo pakalpojuma kvalitāti, bet tas nozīmētu apšaubīt dažu kantoru drošus ienākumus. Regulēt, organizēt mācības, izveidot aģentūras un, nav mazsvarīgi, apdrošināt var bezgalīgi un jebko. Arī iedvesmojošu ārzemju piemēru te netrūkst. Vācijā, piemēram, ir koku zāģēšanas apmācības un sertifikāti pat vairākās pakāpēs. Sertificēšanu un iekasēšanu patiešām var izkopt līdz absolūtai pilnībai, piemēram, aktuālajā ziemas sezonā sniega un ledus tīrīšanai no jumtiem. Taču sen jau zināms, ka tie, kas var – dara, tie, kas nevar, sēd, dzer kafiju, izsniedz un atņem sertifikātus, un prāto, kā sarežģīt dzīvi tiem, kas pelna naudu ar savu darbu.
