Tiesām jānosaka, kādā termiņā ir izskatāma katra konkrētā lieta, ņemot vērā, ka Latvijas likumi paredz – katram iedzīvotājam ir tiesības uz taisnīgu tiesu saprātīgā termiņā. Interesanti, bet diemžēl nereāli...
Nevar apšaubīt to, ka Latvijas tiesu sistēma ir neefektīva, stagnējoša un lietu izskatīšanas laiks var konkurēt ar latīņamerikāņu seriāliem. Tāpat arvien biežāk rodas jautājumi par viena otra tiesneša kompetenci un attieksmi pret darbu. Tajā pašā laikā cerēt, ka visas problēmas šajā jomā izdosies atrisināt, vienkārši nosakot, cik ilgā termiņā ir izskatāma katra konkrētā lieta, gan ir vairāk nekā naivi. Jāņem vērā, ka tiesvedības gaita nav atkarīga tikai no tiesneša. Piemēram, Latvijā labi zināms precedents, kad kāds no bijušajiem Jūrmalas mēriem jau ilgstoši izvairās no iztiesāšanas, un atbilstoši pašreizējai Latvijas likumdošanai tiesnesis faktiski neko lietas labā nevar uzsākt. Tātad ir skaidrs, ka, neveicot dažādas izmaiņas likumdošanā, nebūtu pareizi noteikt tiesnesim konkrētu lietu izskatīšanas termiņu un gadījumā, ja tas netiek ievērots, atvilkt no algas, atlaist no darba vai sākt sist. Šeit ir nepieciešams komplekss risinājums.
Pirmkārt, beidzot ir jāizveido advokātu elektroniskais kalendārs, lai neveidotos situācija, ka aizstāvis nevar ierasties uz tiesas sēdi, jo viņam tajā laikā jāaizstāv kāds pavisam cits klients, kas pašreiz ir visai pierasta lieta.
Otrkārt, jābūt kritiskākai attieksmei pret to, ka apsūdzētie un viņu aizstāvji regulāri slimo. Protams, no veselības problēmām nav pasargāts neviens, un dažādas kaites var uzbrukt pašā negaidītākajā brīdī, tomēr Latvijā visai uzkrītoši ir tas, ka bieži vien visvairāk savārguši dažādu lietu dalībnieki ir tieši tad, kad jānotiek tiesas sēdei. Acīmredzot tas ir jārisina, izveidojot neatkarīgu ārstu komisiju, kuras slēdzienu tiesnesis varētu pieprasīt gadījumos, kad ir aizdomas par ļaunprātīgu tiesas procesa novilcināšanu. Respektīvi, nevis paļauties, piemēram, uz ģimenes ārsta sacerētu izziņu, bet gan pieprasīt Veselības ministrijas izveidotas komisijas ekspertīzes slēdzienu.
Treškārt, ir nepieciešams kvalitatīvi organizēt tiesnešu sertifikāciju. Un arī šajā sakarā ir jārunā par neatkarīgas sertificēšanas komisijas izveidi, jo ir skaidrs, ka, ja tiesneši sertificēs tiesnešus, grūti būs sagaidīt, ka kāds no tiesnešiem pārbaudījumus neiztur.
Vismaz šie trīs darbi būtu jāveic, pirms tiek lemts par termiņu, kādā tiesnesim jāizskata katra konkrētā lieta. Pretējā gadījumā situācija tiesu sistēmā var kļūt identiska tai, kāda jau de facto eksistē, piemēram, būvniecības nozarē. Proti, darbu pabeigšanas termiņi gan ir noteikti, tomēr tie dažādu ļoti svarīgu iemeslu dēļ vairākkārt tiek atlikti. Vienkārši sakot, nav nekādas jēgas īstenot kūsājoša darba imitāciju. Problēmas tiesu sistēmā ir sasāpējušas, un tās ir jārisina, nevis jānāk klajā ar ausīm tīkamiem, bet nereāliem paziņojumiem.