http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(375).jpg
Pieliekot zināms pūles Vācijas-Francijas (jeb Angelas Merkeles-Nikolā Sarkozī) tandēmam ir izdevies panākt sava veida rātnuma pakta parakstīšanu Eiropas Savienības (ES) ietvaros, kam nav piekritušas vien divas brīvdomātājvalstis - Lielbritānija un Čehija.
Runa ir par jauno ES starpvalstu līgumu fiskālās disciplīnas stiprināšanai. DB jau vairākkārt ir uzsvēris, ka atbilstoši tādiem principiem, kā ES ir pastāvējusi līdz šim tā ilgstoši, turklāt kaut cik veiksmīgi eksistēt vairs nevar.
Lai raksturotu reālo situāciju, vietā ir minēt kādu jau sen zināmu pastāstu, ka, lai uzzinātu kādā svarīgā jautājumā ES viedokli, jāņem tālruņa klausule, un tad, lai uzzinātu, ko domā Francija, jāspiež 1, Lielbritānija - 2, Itālija - 3, Polija - 4… Ņemot vērā, ka ES galvenokārt tomēr ir ekonomiska savienība, vismaz attiecībā uz finanšu politiku zināmai kopējai politikai ir jābūt. Raugoties no šāda aspekta, jaunparakstītais līgums ir tikai loģisks solis. Tomēr ir pāris aspektu, kas vieš zināmas bažas par nākotnē gaidāmo saistībā ar šo teju vēsturisko dokumentu.
Vispirms jau jāatgādina, ka šī nebūt nav pirmā apņemšanās ES valstu starpā - tādas ir bijušas jau līdz šim, un droši vien kādreiz būtu interesanti izstrādāt veselu pētījumu, lai noskaidrotu, cik lielā mērā tās ir arī pildītas. Domājams, šis procents būtu pietiekami mazs. Uzskatāmākais piemērs šajā sakarā droši vien ir Māstrihtas kritēriju totāla izgāšanās. Proti, tos ir apņēmušās ievērot visas eirozonas valstis, bet grūti būs sameklēt to, kas tiešām ievēro. Un kas ir noticis ar tām valstīm, kas neievēro? Nekas! Vēl jo vairāk - šīs teju elitārās monetārās savienības dalībvalstī Grieķijā ne tikai tiek uz nebēdu pumpēta nauda, bet vēl arī izteikts aicinājums aizdevējiem grieķu parādus norakstīt. Jaunais līgums galvenokārt nozīmē budžeta deficīta samazināšanu ES valstīs, kā arī soda sankcijas tām ES dalībvalstīm, kuras nespēs vai nevēlēsies vienošanos ievērot. Tātad vajag skaidri pateikt, kādas sankcijas būs tām valstīm, kas kārtējo reizi pasmaidīs par pašu parakstīto un turpinās rīkoties tālāk, kā pašām tīk, turklāt nereti prasot finansiālo palīdzību no pārējām valstīm.
Protams, būtisks jautājums ir par Latvijas realizēto politiku šā dokumenta sakarā, kuram mēs, starp citu, esam pievienojušies. Vismaz psiholoģiski tas nekādus pārsteigumus mums, visticamāk, neradīs, jo pie fiskālās disciplīnas esam tā kārtīgi rdināti jau vairākus pēdējos gadus, kamēr Dienvideiropa īsti vēl nenojauš, ko tas nozīmē. Tomēr no valdības puses vajadzētu gan izskaidrot sabiedrībai, kādas būs nupat parakstītās apņemšanās reālās sekas mūsu valstij. Jāteic atklāti, ka vismaz pagaidām dzirdētie apgalvojumi, ka šis dokuments mūsu valsts budžetu nekādi neietekmēšot, izklausās visai naivi.
Jācer vienīgi, ka perspektīvā mēs neizrādīsimies kārtējie pionieri, kas rādīs Eiropai priekšzīmi, kā jāievēro finanšu disciplīna, kamēr pārējie (vai vismaz liela daļa) eiropieši aprobežosies ar to, ka slavēs mūs par pamatīgo centību.
