No 2017. gada banku noslēpums vairs nebūs spēkā, tomēr vairāku iemeslu dēļ ir pamats šaubīties, ciktāl panāktā starpvalstu vienošanās tiešām ļaus apkarot nodokļu nemaksātājus
Oktobra beigās 51 pasaules valsts, tostarp arī Latvija, Berlīnē parakstīja deklarāciju, kuras mērķis ir sarežģīt dzīvi nodokļu nemaksātājiem. Informācijas apmaiņa starp dažādām valstīm līdz šim nav bijusi īsti pilnvērtīga. Līdz ar to nodokļu optimizētāji, izmantojot samērā vienkāršus trikus, savus ienākumus ir pamanījušies slēpt nodokļu paradīzēs, pie kuru vārtiem, aizslēgtiem ar banku klusēšanas atslēgu par savu klientu kontiem, parasti arī dažādu valstu nodokļu dienestu meklējumi ir apstājušies. Pēc OECD iniciatīvas no 2017. gada būs savādāk. Deklarāciju parakstījušām valstīm būs jānodrošina automātiska starpvalstu informācijas apmaiņa par finanšu kontiem, kas būs atvērti no 2016. gada un kuros atradīsies vismaz 250 tūkstoši ASV dolāru. Vairāku valstu finanšu ministri panākto starpvalstu vienošanos, kas vēl pirms pieciem gadiem būtu likusies neiedomājama, sveikuši ar skaļu atzinību. Vācijas finanšu ministrs Volfgangs Šoible norādījis, ka ar šo sperto soli izvairīšanās no nodokļiem vairs neatmaksāšoties. Lielbritānijas finanšu ministrs Džordžs Osborns nodokļu nemaksāšanu nodēvējis par amorālu rīcību un aicinājis pret nodokļu nemaksātājiem izturēties tāpat kā pret prastiem zagļiem. Arī Latvijas finanšu ministrs Andris Vilks paudis atbalstu jaunajam starpvalstu ēnu ekonomikas apkarošanas mehānismam, gan uzsverot to, ka Latvijai šī sadarbība interesanta, jo bruģē tai ceļu uz iekļūšanu OECD valstu saimē.
Taču, ja atmet svinīgās runas un labo nodomu plānus, tad redzams, ka jaunais mehānisms nebūt vēl negarantē lielus panākumus nodokļu ieņēmumu audzēšanā. Pirmkārt, automātiskās datu apmaiņas infrastruktūras ieviešana nav lēts prieks, īpaši mazajām valstīm. Cik veiksmīgi un ātri tās to ieviesīs un, galvenais, cik lielā apjomā? Otrkārt, ne jau visas pasaules valstis ir parakstījušas šo deklarāciju. No Eiropas valstīm Šveice un Austrija nav piekritušas šai deklarācijai pievienoties jau no 2017. gada. Tāpat to nav darījušas arī tādas lielvalstis kā ASV, Krievija un Ķīna. Tad par ko īsti gavilē finanšu ministri? Jā, ar banku noslēpuma atcelšanu iedzīvotāji paliks dienestiem vēl mazliet caurspīdīgāki nekā līdz šim. Taču, ja būtu patiesa vēlme cīnīties pret nodokļu nemaksātājiem, tad vajadzētu sākt ar to, ka tiek vienādotas nodokļu sistēmas starp visām pasaules valstīm. Kamēr tas nenotiks, starpval- stu konkurence nodokļu ziņā saglabāsies un tās valstis, kas šādu vienošanos ar konkrētu datumu nav parakstījušas, jo īpaši varēs turpināt izcelties kapitāla piesaistē. Līdz ar to var piekrist OECD tiktāl, ka banku noslēpuma ērai ar šo deklarāciju ir pielikts punkts, taču punkts nav pielikts dažādu paslēptuvju tīklam. Tāpat arī jautājums par to, cik lielā mērā šo iniciatīvu pēc dažiem gadiem varēs saukt par masveida kustību cīņā pret nodokļu nemaksātājiem, šodien ir vēl pilnībā atklāts.
Lai mazliet vēl iekaisītu sāli brūcē tiem, kas no sirds tic, ka parakstītā deklarācija ir panaceja cīņā pret tumšajiem spēkiem – nodokļu nemaksātājiem, jāpiebilst, ka, piemēram, Šveice ir norādījusi, ka primāri pievērsīsies to valstu pilsoņu kontrolei, ar kuru tai pastāvot ciešas ekonomiskās un politiskās saites. Citiem vārdiem sakot, autokrāti no nabadzīgām valstīm var droši turpināt glabāt savu naudu Šveicē. Tā kā informācijas apmaiņas pienākums attieksies tikai uz kontiem, kas ar prāviem noguldījumiem atvērti no 2016. gada, tiem, kam ir ko slēpt, ir vēl gana daudz laika, lai savu naudu noglabātu pietiekami labi un meistarīgi. Paredzams, ka veikliem finanšu un nodokļu konsultantiem nākamie pāris gadi varētu būt pamatīgas pļaujas laiks.
Tāpat jāsaka, ka jaunajai deklarācijai atšķirībā no tās ASV ekvivalenta trūkst vērā ņemama sankciju mehānisma, kas stātos spēkā tad, ja bankas uz ārzemēm par savu klientu datiem tomēr automātiski neziņotu. Tas vēl vairāk palielina neskaidrību par to, cik daudzas valstis realitātē automātiskās ziņošanas pienākumu izpildīs un vai sapnis par globālo informācijas apmaiņu tiešām spēs nodrošināt finanšu darījumu caurspīdības palielināšanos vai arī paliks tikai kā papīra tīģeris, kas pēc ballītes, visu aizmirsts, kaktā noputēs.
