Laikam ejot, arvien vairāk rodas iespaids, ka, nododot 2010. gada valsts budžeta projektu Saeimai, finanšu ministrs Einars Repše (JL) ir padevis vien tukšus vāciņus. Katrā ziņā, ja arī tur tiešām kaut kas gari un plaši bija sarakstīts, tad šai informācijai ar katru brīdi ir arvien mazāka vērtība.
Jau tagad ir skaidrs, ka nekustamā īpašuma un IIN izskatīsies pavisam citādi, nekā plānots minētajā dokumentā, bet tie ir būtiski budžeta komponenti. Tagad politiķi ir attapušies, ka arī ar plānotajiem pasākumiem varētu nepietikt, lai «savilktu galus», un ir izskanējis nākamais ierosinājums — ieviest dabasgāzes nodokli! Tas esot nepieciešams, lai rastu finansējumu Kultūrkapitāla fondam, kā arī zinātnei. Vispirms jau tas būs kārtējais sitiens Latvijas iedzīvotāju pirktspējai. Proti, «pateicoties» krīzei, energoresursu cenas pasaules tirgū ir kritušās, kas ļauj šosezon nepalielināt gāzes tarifus Latvijā. Ieviešot šādu nodokli, maksājumiem par gāzi jākāpj, un šādā situācijā cietēja lomā būs visas puses. Iedzīvotājiem būs jāmaksā vairāk, uzņēmumiem palielināsies ražošanas izdevumi, bet monopolam Latvijas Gāze nāksies rēķināties ar nemaksātāju skaita pieaugumu. Diez vai, izdzirdot priekšlikumu par šāda nodokļa ieviešanu, rokas vajadzētu priekā berzēt arī kultūras sfērā iesaistītajiem. Jau tagad sabiedrībā lielā mērā valda viedoklis, ka krīzes apstākļos no valsts budžeta līdzekļiem kultūru balstīt nav īsti lielas jēgas — lai tā sevi atpelna pati. Ja vēl tiks ieviests minētais nodoklis, sabiedrības neiecietība šajā jomā varētu tikai pieaugt.
Redzot, ko tikai visu politiķi pēdējā laikā vēlas aplikt ar nodokļiem, rodas jautājums — kas nākamais! Protams, vispirms jau jājautā — kāpēc tieši gāzei vajag nodokli? Šāds solis, iespējams, būtu saprotams un pat lietderīgs, ja tādā veidā tiktu veicināts, lai kurināmā lietotāji izvēlētos izmantot «zaļo» enerģiju. Taču Latvijā vismaz pagaidām arī šāda pieeja būtu visai ačgārna, jo mums daudzos gadījumos nemaz nav alternatīvas. Tādējādi faktiski šobrīd tiek mēģināts radīt situāciju, kad patērētājam par iegādāto produktu ir jāmaksā divreiz: pirmo reizi, to nopērkot, bet otro — samaksājot nodokli par to, ka esi atļāvies kaut ko nopirkt. Neviens no nodokļu ieviešanas vai palielināšanas ierosinājumiem, kas ticis izteikts Latvijā pēdējā gada laikā, nav bijis vērsts uz to, lai sakārtotu, regulētu tirgu attiecīgajā jomā. Pamatideja visos gadījumos ir bijusi tikai viena — izspiest pēc iespējas vairāk naudas gan no fiziskajām, gan arī juridiskajām personām.
Turkāt, atgriežoties pie jautājuma, kas nākamais tiks aplikts ar nodokli, jāatgādina, ka nupat Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis ir ierosinājis ieviest nodokli sālim un cukuram. Varbūt to varētu uzskatīt par vienas sabiedriskās organizācijas līdera pārdomām, taču šajā gadījumā nelaime slēpjas faktā, ka Apinis ir arī premjera Valda Dombrovska (JL) ārštata padomnieks. Un tasnozīmē, ka valdības vadītājam šī ideja varētu būt jau pamatīgi «iepotēta». Atliek vienīgi cerēt, ka kāds neizdomās ieviest īpašu nodokli arī maizei, pienam, ūdenim un gaisam.
.jpg)
