Brīvostu un speciālo ekonomisko zonu (SEZ) darbība ir nepieciešama gan uzņēmējiem, gan pašvaldībām, gan valstij kopumā, tās veicina jaunu darbavietu rašanos un veicina ieņēmumu palielināšanos. Apmēram tāds ir stāsts, ko esam ne reizi vien dzirdējuši un principā pieņēmuši kā pašsaprotamu.

Ir taču skaidrs, ka viena darba vieta, piemēram, Rīgas brīvostā rada piecas darba vietas pašā galvaspilsētā. Un viss! Problēma slēpjas faktā, ka gan brīvostu, gan SEZ statuss Latvijas ostām pienākas līdz 2014. gadam, bet mēs gribam panākt, lai Eiropas Komisija (EK) to ļauj piemērot vēl krietni ilgāk, proti, līdz 2030. gadam. Nu, vajag, un viss!

Principā arī tas izklausās pat loģiski, tomēr ir kāda būtiska nianse, kuras dēļ pēc noteiktā datuma Latvijas ostas var palikt bez attiecīgā statusa. Izrādās, atbildīgās ministrijas, un arī pašas ostas spēj pateikt, ka minētos statusus vajag, bet nekādi nespēj EK formulēt - kāpēc. Brīvostas statuss ļaus tajā strādājošajām kompānijām, sasniedzot noteiktu investīciju apjomu, saņemt gan uzņēmumu ienākumu nodokļa, gan iedzīvotāju ienākumu nodokļa atlaidi 50% apmērā. Savukārt minētajām institūcijām nav neviena pētījuma, ar kura palīdzību varētu pierādīt, ka šāda atbalsta forma ir devusi valsts tautsaimniecībai noteiktu efektu. Lielā mērā tas atgādina situāciju ar Eiropas struktūrfondu apguvi: vispirms bļaujam, ka mums vajag piešķirt pēc iespējas lielāku atbalstu, tad - nespējam visu apgūt, bet pēc tam izrādās, ka arī ekonomiskais efekts valsts tautsaimniecībai no jau apgūtā tā īsti nav zināms.

Atgriežoties pie nodokļu atlaidēm un brīvostas statusa, jāteic tā - vietējiem skatītājiem un klausītājiem, iespējams, pietiek ar skaistiem stāstiem par brīvostu un SEZ lietderīgumu un pozitīvo efektu valsts virzībā uz saulaino tāli. Savukārt atbildīgajām EK institūcijām, lai ļautu arī turpmāk izmantot šāda veida privilēģijas, ir nepieciešami konkrēti aprēķini, pētījumi un tamlīdzīga dokumentācija, nevis parunāšanās pie kafijas tases. Citiem vārdiem sakot, atbildīgās Latvijas institūcijas kārtējo reizi ir rīkojušās totāli bezatbildīgi, neizpildot savu mājasdarbu.

Skumjākais šajā stāstā ir fakts, ka valsts aparāta neizdarības dēļ zaudētāju lomā nonāks tie uzņēmumi, kas jau gadiem ilgi strādā attiecīgajās teritorijās, rēķinoties ar zināmām atlaidēm. Protams, līdz ar to cietīs arī konkrētās pašvaldības un valsts kopumā. Un ministriju amatpersonas atkal varēs meklēt dažādus globālos iemeslus, lai attaisnotu notiekošos ekonomiskos procesus, jo nekādu likumsakarību ar ostu uzņēmumiem atceltajām atlaidēm vienkārši nespēs saskatīt. Nereti esam dzirdējuši izmisuma pilnus izsaucienus, ka EK gaiteņos Latviju kā jau mazu ES dalībvalsti nesadzird un negrib respektēt mūsu vēlmes. Jāteic, nupat attiecīgos EK ierēdņus var sākt saprast. Redz, ir grūti pieņemt kādai valstij labvēlīgu lēmumu, ja tā stāsta, ka ir nepieciešamas dažādas privilēģijas, atvieglojumi, bet nekādi nespēj paskaidrot - kāpēc.