Drošības dienestu apetīte aug – banku klientu tincināšanai un divdabīgajiem grozījumiem Krimināllikumā seko aviopasažieru datu reģistra izveide.
Vairāk nekā 4 milj. eiro. Tik daudz izmaksājusi aviopasažieru datu reģistra uzburšana no tiesībaizsardzības dienestu cilindra. Gaisa kuģotājus līdz ar Gaisa kuģu pasažieru datu apstrādes likuma apstiprināšanu pakļaušot neredzēti stingrai kontrolei, par ko maksās paši pasažieri, jo aviokompānijas izmaksas par jaunajiem pienākumiem, saprotams, nesponsorēs, bet dalīsies tajās ar saviem pasažieriem. Aviopasažieriem arī Latvijā jārēķinās ar to, ka viņu personas dati nonāks vēl vienā reģistrā, kas nu iestādēm dos vaļu tos analizēt automātiski, tātad – ātri.
Lai gan grūti iedomāties, ka līdz šim gaisa kuģu pasažieru dati tika atkailināti mazākā mērā. Likums un reģistrs tapis, piesedzoties ar Eiropas Savienības pamudinātiem centieniem terorisma un starptautiskās organizētās noziedzības novēršanai, kas nenoliedzami ir ārkārtīgi būtiska problēma, tomēr Latvijas mērcē pasažieru datu apstrādes zupiņa varētu saturēt, minēšu, arī šantāžas buljonu vai politiskas izspiešanas piparus. Ar reģistru platu soli tuvojamies absolūtas izsekojamības apstākļiem, kas smaržo daudz labāk, nekā garšo. Robeža starp valsti kā gādīgu, rūpju pilnu māmuļu baltā lakatā un nešpetnu ceļu policistu kļūst gauži nesaskatāma.
Saspīlētās drošības situācijas dēļ Eiropā un pasaulē ikviena valsts iegūst ērtu attaisnojumu drošības sajūtas lielākai un lielākai finansēšanai. Sabiedrībai tiek potēts, ka citu risinājumu nav un tos nevajag meklēt – ikviens cilvēks jāpakļauj totālai kontrolei paša drošības vārdā. Kurš politiķis šajā situācijā gan iebildīs: ja vajag lielākas drošības vārdā, tad vajag. Līdz ar to terorisms kļuvis ne tikai par saltu elpu pakausī globālajai sabiedrībai, bet arī par iespēju noteiktam ļaužu lokam ievākt medu no plašā pasaules stropa. Kā nekā globālajai trīcēšanai no terorisma ir savi biznesa ieguvēji ārpus teroristu loka. Militārā rūpniecība līdz ar to var zelt arī bez kara. Bet teroristiskās armijas un kaujinieku grupējumus ar moderniem ieročiem, visticamāk, apgādā nevis augstākie spēki, bet gan citas valdības un to pastarpināti darbinātās rūpnīcas.
Padomju armijā plēsa vaļā un lasīja dienošo vēstules, tagad neko pat plēst nevajag, jo justies droši un brīvi pie datora vai telefona nevar, arī pa ielu paiet nemanītam nav iespējams. Atšķirībā no padomju laika metodes kļuvušas mazāk brutālas, pat maigas un nejūtamas, bet efekts tiek sasniegts tāds pats. Padomju varas zvērības pret cilvēka privāto dzīvi nu ieguvušas tehnoloģiskākus vaibstus un jaunā veidolā strādā nemanāmāk, bet roka no sabiedrības pulsa nebūt nav noņemta. Varbūt tas arī nāk par labu drošībai, bet ne indivīda brīvībai. Tehnoloģijas, kas balsta drošību, reizē atrodas uz robežas ar savākto datu izmantošanas bīstamību naža asmens otrā pusē. Personas datu arvien histēriskākā vākšana ir smagas rokas pļauka tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību. Sievietēm Londonas sabiedriskā transporta reklāmās mērs musulmanis vēlēs piesegties, bet datus Eiropa atkailina kā bez elektroinstalācijas vada vara dzīslu ar norautu izolācijas apvalku. Var dabūt pa nagiem.
