Ir atsevišķas jomas, pārsvarā saistītas ar tirdzniecību, kurās nevar strādāt, nesaņemot īpašu valsts atļauju jeb licenci. Viena no tādām ir, piemēram, alkohola tirdzniecība - par grādīgā dzēriena pārdošanu bez minētā dokumenta draud ļoti nopietna atbildība.

Turklāt dažādi eksperti joprojām nav vienisprātis - vajadzēja savulaik alkohola tirdzniecību nodot privātās rokās vai arī labāk būtu bijis, ja ieviestu tādu sistēmu, kāda piestāv netālu esošajā Zviedrijā, kur attiecīgo produktu pārdod vienīgi specializētos valsts veikalos. Citiem vārdiem sakot, šāda veida licencēšanu parasti attiecina uz īpašām produktu grupām.

Tajā pašā laikā Latvijā ir uzradusies, ja tā var teikt, entuziastu grupa, kas vēlas panākt, lai īpašas licences būtu jāizņem arī meža velšu, piemēram, ogu iepirkšanai. Dīvaini sanāk… Zemenes, avenes, mellenes un tamlīdzīgi labumi nav veselībai kaitīgi, tās nav ne akcizētās preces, ne kaut kas tamlīdzīgs, bet tomēr izskan viedoklis, ka uzpircējiem būtu jāizņem īpaša licence. Turklāt nevis audzētājiem, lasītājiem vai pārdevējiem, bet tieši uzpircējiem. Parasti šis process notiek pēc vienas un tās pašas shēmas. Vieni cilvēki salasa ogas un, ja paši nevēlas sēdēt tirgū, pārdod tālāk uzpircējiem, kuri savukārt nodarbojas ar lielāka mēroga savāktās ražas tirdzniecību, par to maksājot nodokļus. Protams, nevar noliegt, ka pelēkā ekonomika Latvijā sit augstu vilni, un nodokļi tiek maksāti ne vienmēr, bet tā jau ir VID speciālistu kompetence. Proti, pret šādiem nodokļu nemaksātājiem jāvēršas ar tādu pašu bardzību, kā pret jebkurā citā nozarē strādājošo, kurš ir nolēmis nesamaksāt valstij pienākošos daļu.

Savukārt licenču ieviešana būtu vienkārši birokrātiskā aparāta audzēšana bez jebkāda racionālā pamatojuma. Drīzāk šeit runa ir par to, ka atsevišķiem ogu un augļu pārstrādes uzņēmumiem diez ko netīk pāris lietas. Pirmkārt, ja tirgū bez attiecīgajām kompānijām darbojas vēl bariņš uzpircēju, tas nozīmē, ka cena aug. Šovasar vien, pastaigājot pa Latvijas tirdziņiem, varēja novērot, ka, piemēram, melleņu cena diez ko nenoslīdēja zem diviem latiem par litru, arī pārējo meža velšu cenas pieturējās gana pieklājīgā līmenī. Otrkārt, domājams, vietējiem pārstrādātājiem nav diez ko izdevīgi, ja vietējie resursi izplūst ārpus valsts, un viņiem jādomā, kur ņemt sev nepieciešamās izejvielas.

Jāteic, ka šeit situācija ir līdzīga tai, kāda jau zināmu laiku pastāv attiecībā uz pienu, kartupepeļiem un vēl vienu otru produktu - tas tiek eksportēts, jo ārvalstu uzpircēji ir gatavi maksāt augstāku cenu. Principā tas arī viss! Bieži ir ticis uzsvērts, ka dzīvojam atvērtā tirgū, kā arī tas, ka mūsu ekonomikas glābiņš ir eksports. Būtu diezgan dīvaini likt kādam sava darba augļus pārdot par mazāku cenu, nekā tas ir iespējams. Bet minēto licenču ieviešana būtu vienkārši nelietderīgs šķērslis uzņēmējdarbībai. Nevajag jau arī aizmirst, ka šajā gadījumā runa gluži nav, piemēram, par azartspēļu biznesu, kur katrs iesaistītais uzņēmums apgroza miljonus.