Universālās nodokļu sistēmas receptes meklējumos jātiecas padarīt Latvijas uzņēmējus konkurētspējīgākus Baltijas valstu sāncensības kontekstā un arī valsti kopumā vilinošāku investīcijām
Katrai nodokļu iniciatīvai ir gaišās puses un ir arī blaknes. Tāda ir arī iecere Latvijā ieviest reinvestētās peļņas nodokļa atlaidi (plašāk par to 11.01.2017. DB). No vienas puses 0% likme reinvestētajai peļņai mudinātu uzņēmumus ieguldīt attīstībā, un šajā jomā var sekot Igaunijas neviennozīmīgi labajam piemēram, no otras – pašreizējai UIN maksāšanas kārtībai un sistēmai arī ir savi plusi, no kuriem nedrīkstētu atteikties tikai tāpēc, ka «vajag pa jaunam» vai tāpēc, ka jākopē igauņi, kuru piemērs mums bieži der visam par mēru. Pirms veikt izšķirošus manevrus šajā jautājumā, Finanšu ministrijai vajadzētu modelēt, ko «dabā» nozīmēs reinvestētās peļņas nodokļa atlaides ieviešana un ko – arī tās neieviešana. UIN likmes iespējamā palielināšana no 15 uz 20% arī var tikt uztverta kā nedroša stāvokļa radīšana. Tāpat diferencēts nepaliekamais minimums un solidaritātes nodoklis šķeļ nodokļu maksātājus, jo vienam liek maksāt vairāk, citam mazāk. Nodokļu politikas bīdītājiem jāapzinās, ka tautsaimniecību kopumā un arī katru uzņēmumu atsevišķi nepavisam nevajag piebarot ar placebo zālēm, kas tikai sola efektu, taču vitamīnu deva mundrumam gan noderētu.
Baudot labumus no nodokļu politikas stratēģijas augļu groza, mutē var trāpīties arī pa blaktij. Tas nenozīmē, ka pārmaiņas nav vajadzīgas. Sevišķi situācijā, kad Latvijā, kā DB ir uzsvēruši eksperti, nodokļu slogs rada dārgāko darbaspēku Baltijas valstīs. Līdz ar to tās nozares, kur darbiniekiem tiek maksātas lielākās algas, var meklēt iespējas iekortelēties blakus zemēs. Jaunajam nodokļu plānam šī situācija būtu jārisina, padarot nevis arvien resnāku valsts maku, bet Latvijas uzņēmējus konkurētspējīgākus Baltijas valstu pozitīvās sāncensības kontekstā un arī valsti kopumā investīcijām par kapeiku vilinošāku. Ikviens darba devējs skaita katru eiro, bet Latvijā, piemēram, ir augstākā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme – 23%, kamēr Igaunijā tā ir 20%, Lietuvā – tikai 15%.
Tāpat kā par jebkuru reformu, arī par nodokļu reformēšanu var teikt – griez no kura gala gribi, kādam sāpēs. Nodokļu jautājumos visas puses vienoties saskanīgā nodokļu balles dejā, šķiet, nespēs nekad. Tāpēc jājautā, vai gaidāmā reforma būs reforma arī pēc satura, nevis tikai pēc nosaukuma. Lai gan tieši nosaukumi tiek turēti visai labā cieņā – tiek bīdīti dažādi plāni no attīstības līdz reemigrācijai, bet atdeve nereti paliek kaut kur dibenplānā.
Tajā pašā laikā nodokļu stratēģijas izdrukāšana nebūs brīnumnūjiņa, kas atrisinās visas uzņēmēju un sabiedrības problēmas. Jācer, ka stratēģijai būs diētisks raksturs, lai pie sarūkoša iedzīvotāju skaita valdība prastos nepalielināt nodokļu slogu un līdz ar to arī savas apmierināmās vajadzības. Ja politiskajā zupā vārīsies bezmugurkaulnieki, tad lietas uz priekšu neies.