http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(316).jpg
Dzīvot ir labi, betlabi dzīvot - vēl labāk! Tā, pārfrāzējot krievu kino klasiku, var raksturot Ekonomikas ministrijas vēlmi veikt iepirkumu nepilna pusmiljona latu apmērā, lai iegādātos veselības apdrošināšanas polises šīs ministrijas un tās pakļautības iestāžu darbiniekiem.
Jāatgādina, ka savulaik, sākoties krīzei Latvijā, tika noteikts dažādu ekstru aizliegums valsts sektorā - ballīšu rīkošana, prēmiju izmaksa, veselības apdrošināšanas polišu iegāde utt. Droši vien iespaidojoties no daļas politiķu priekšvēlēšanu saukļiem, kuros bija ietverti apgalvojumi, ka Latvijā krīze beigusies un tagad notiek teju vai strauja attīstība, Ekonomikas minsitrija ir nospriedusi, ka pamazām varētu sākt atgriezties arī pie dažādiem bonusiem. Turklāt šīs iestādes darbinieki acīmredzot ir tik lielā mērā nocietušies pēc kaut kā, kas būtu apmaksāts no nodokļu maksātāju kabatām, ka nav pamanījuši - arī nākamā gada valsts budžets joprojām būs jākonsolidē. Atbilstoši Latvijas Bankas aplēsēm - 100 līdz 130 miljonu latu apmērā. Protams, nav šaubu, ka apdrošināšanas kompānijas, dzirdot ziņu, ka ministriju darbinieku rokas atkal sniedzas no budžeta līdzekļiem apmaksātu polišu virzienā, var priecāties - nevar noliegt, ka valsts iestādes tā saucamajos treknajos gados apdrošinātājiem bija ienesīgi klienti. Nav arī žēl, ka tiek izrādīta interese par valsts sektorā strādājošo veselības apdrošināšanu, it īpaši ņemot vērā, ka, maksājot «pa tiešo» par medicīnas pakalpojumiem, nākas šķirties no ļoti lielām summām, bet mediķi atzīst, ka mūsu sabiedrība kļūst arvien slimāka (šoreiz ar to saprotot fizisku saslimšanu).
Tomēr interesanti būtu zināt, no kurienes attiecīgās ministrijas darboņi šo naudu ir iecerējuši ņemt. Vadošie politiķi vairākkārt ir solījuši, ka nākamā gada valsts budžets minētajā apjomā tiks konsolidēts uz izdevumu griešanas rēķina, neaiztiekot nodokļu likmes, kas mūsu ekonomiskajai situācijai jau tāpat ir neadekvāti augstas. Sen zināma ir patiesība, ka ekstras var atļauties tad, ja tam ir nauda. Bet šajā gadījumā ir iecerēts samazināt jau esošos tēriņus. Jā, ir arī privātie uzņēmumi, kas pērk saviem darbiniekiem veselības apdrošināšanas polises, bet to dara tikai ts kompānijas, kas šādu soli var atļauties. Proti, tās, kam peļņas rādītāji ir pietiekami lieli, lai pietiktu arī vienam vai otram bonusam. Savukārt valsts to atļauties nevar. Var jau būt - kāds atkal teiks, ka pusmiljons nav liela nauda, bet te jāatgādina senais latviešu teiciens - kas santīmu nekrāj, pie lata netiek.
Jāatzīst, ka liela daļa problēmas šeit slēpjas vienā vienīgā faktā - valsts institūcijas kaut kādā ziņā ir stipri vien līdzīgas mazam bērnam. Respektīvi, arī maziem bērniem ir milzīgs vēlmju saraksts, nesapratne par to, kāpēc vecāki tās nerealizē teju vai tuvāko piecu minūšu laikā, visnotaļ nosacīta nojausma par ģimenes finansiālo stāvokli un absolūti nekādas izpratnes par to, kā nauda tiek pelnīta. Attiecībā uz bērniem situācija gan ir neskaitāmas reizes optimistiskāka, jo viņi pieaug, attīstās un arī viņu izpratnē viss nostājas savās vietās, bet valsts aparāts…
