Pirms nedēļas Dienas Biznesā pastiprinātu uzmanību pievērsām tendencei, ka uzreiz vairākas lielo tirdzniecības centru ķēdes izpārdod ēkas, turpmāk tās nomājot. Oficiāli tas tiek skaidrots ar nepieciešamību fokusēties uz pamatdarbību – tirdzniecību, nevis nodarboties arī ar nekustamo īpašumu apsaimniekošanu.

Tāpat kā pamatojums tiek minēta nepieciešamība pēc naudas līdzekļiem. Tas saprotams. Taču tikpat labi viens no apsvērumiem varētu būt saistīts ar pieļāvumu, ka var nākties, tā teikt, strauji sakravāt koferus un evakuēties. Ticamība šādai iespējamībai ir visai liela, ņemot vērā tādus faktorus kā Rietumu pasaules attiecību saasināšanās ar Krieviju, Latvijā īpaši ilgstošie ierobežojumi biznesam saistībā ar centieniem ierobežot pandēmiju, iedzīvotāju pirktspējas kritums energoresursu cenu kāpuma un līdz ar to arī komunālo izdevumu sadārdzināšanās dēļ, dramatiski sliktie demogrāfijas rādītāji, biznesu ietekmējošu normatīvo aktu mainīgums u.tml.

Jā, ir redzams, ka Covid-19 pandēmijas laikā sarūk ierosināto maksātnespējas procesu skaits, tas it kā šķiet pozitīvi, taču jāņem vērā, ka šajā laikā valstī bijuši noteikti maksātnespēju moratoriji, ierobežojot kreditoru tiesības iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumus. Dāsni dāvāti arī pabalsti tiem, kas pārstājuši darboties. Tātad, tēlaini runājot, pacients ir dzīvs, kamēr pieslēgts mākslīgajai elpināšanai. Cik ir tādu uzņēmumu, kas bez atbalsta vairs nespēj pastāvēt, redzēsim jau drīz vien pēc tam, kad pandēmija beigsies. Vēlēšanu tuvošanās politiķus aizvien vairāk motivē slavēt sevi kā veiksmīgus krīzes pārvaldītājus, lielīties ar ekonomikas izaugsmi, vidējās algas pieaugumu valstī pat ierobežojumu laikā, taču tās ir vien virspusējas putas.

Protams, ir uzņēmumi, kas varējuši krīzi izmantot kā iespēju, bet tādu ir salīdzinoši maz. IKP pieaugumu lielā mērā ietekmējusi energoresursu un rūpniecības izejvielu sadārdzināšanās. Vidējās algas kāpumu rada no budžeta finansēto darbinieku atalgojuma palielināšanās, kā arī izmaiņas nodokļos. Īstā realitāte var atklāties jau pavisam drīz, kad aizvien vairāk būs tādu fizisko un juridisko personu, kas nespēj apmaksāt ikmēneša rēķinus, jo ienākumu palielināšanās, protams, netur līdzi energoresursu cenu un inflācijas pieauguma tempiem.

Bet, tiklīdz ir jāfokusējas uz neizbēgamo izmaksu segšanu, tā nekam citam naudas nepietiek, un to izjūt kopējais tirgus. Var, protams, sevi mierināt ar domu, ka iepriekšējā krīze bija smagāka, tās laikā Latviju pameta daudz lielāks cilvēku skaits nekā tagad, bet... Pirmkārt, ja joprojām pamet, tad ir vājš mierinājums, ka tagad mazliet mazāk.

Otrkārt, šī pandēmija nākusi arī ar revolūciju nodarbinātībā – ārkārtīgi strauji pieaudzis to profesiju skaits, kur iespējams attālināts darbs. Tātad, lai strādātu kādā citā valstī, daudziem augsti kvalificētiem speciālistiem nemaz nevajag aizbraukt no valsts. Bet tas nozīmē darbaspēka trūkumu darba devējiem un arī mazākus nodokļu ieņēmumus budžetā ar visām no tā izrietošajām sekām. Nav brīnums, ja uz šī fona arī Centrālās statistikas pārvaldes mērījumi par uzņēmēju noskaņojumu pērnā gada nogalē uzrādījuši krietnu pesimismu.

Un būtiski, ka tas ir kopējo situāciju raksturojošs rādītājs – ir, protams, uzņēmumi un nozares ar strauju attīstību, šīs virsotnes varbūt labi pamanāmas uz kopējās bēdu ielejas fona, bet arī vairāk visādu vēju ietekmējamas. Un tā ir vēl viena šī laika īpatnība, ka attīstība, tātad arī labklājība nav līdzsvarota, visaptveroša. Šī ir problemātika, kas būtu daudz vairāk jāanalizē un par ko būtu daudz vairāk jārunā.

Jā, ir politisko lozungu laiks, bet ir arī situācija, kad jāskatās dziļāk, kas ir zem tām tukšajām putām, ar ko šajā brīdī reāli varam rēķināties. Un ir ļoti pragmatiski jāplāno savas valsts nākotne. Ne sapņu pilis zīmējot par sazin kādu zelta ēru jau tuvākajā nākotnē, bet gan ļoti piezemēti – kādi ir pašreizējie resursi, kādus varam iegūt (un kas jādara, lai tā būtu), tad attiecīgi – ko varam uz šī pamata atļauties veidot, kā soli pa solim jārīkojas, lai izaugsme būtu reāla, plašu nozaru loku, visus reģionus, lielāko sabiedrības daļu aptveroša.