Lai cilvēki Latvijā varētu saņemt lielākas algas un pensijas, būs jāīsteno pārkārtojumi ne tikai izglītības, veselības aprūpes jomās, bet arī jāveic reāla birokrātijas samazināšana un jānodrošina taisnīgums, to intervijā Dienas Biznesam stāsta Jaunās Vienotības Ministru prezidenta amata kandidāts, Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš.
Viņaprāt, valdības pamatuzdevums ir radīt situāciju, lai algas pieaugtu, nevis pārkarsējot ekonomiku un iegāžot uzņēmumus mīnusos, bet gan piesaistot tās investīcijas, kas spēj sekmīgi izmantot cilvēkkapitāla iespējas.
Fragments no intervijas
Kas ir trīs svarīgākie problēmjautājumi, kuri nākamajai valdībai obligāti jārisina?
Svarīgākais jautājums Latvijā ir algas, lai vidējā alga valstī pieaugtu no pašreizējā nepilna 1000 eiro mēnesī līdz 1500 eiro. Būtībā tas ir pieaugums par 50%. Lai šāds scenārijs varētu notikt, ir jārisina vairāki svarīgi uzdevumi dažādās jomās – veselības aprūpē, izglītībā, birokrātijas mazināšanā visos iespējamos līmeņos. Šajā kontekstā svarīgs aspekts ir taisnīgums un tiesiskums, kā arī nedrīkst novērsties no drošības (iekšējās un ārējās) jautājumiem. Koncentrēšanās darbam šajās piecās jomās arī ļautu sasniegt izvirzīto mērķi – vidējo algu 1500 eiro, jo alga būtībā ir tautsaimniecības atspulgs katra cilvēka makā. Proti, ja spējam pārdot dārgas preces un pakalpojumus, tad varam atļauties lielas algas, ja nevaram realizēt augstas pievienotās vērtības preces un pakalpojumus, tad nevarēsim arī atļauties maksāt lielas algas. Diemžēl Latvijā ir uzņēmumi, kuri darbojas, pamatojoties uz vēsturisko situāciju, – lētu, mazkvalificētu darbaspēku, kura pamatotajām prasībām par lielāku algu rodas jautājumi par šo uzņēmumu sekmīgu tālāku pastāvēšanu, jo zemākas izmaksas būs tepat netālu esošajā Baltkrievijā, Ukrainā un citās zemēs. Tāpēc, lai šādu risku mazinātu, būs nepieciešama pāreja uz augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanu.
Kā palielināt algas, ja pasaules tirgū preču un pakalpojumu cenas ir tādas, kādas tās ir?
Jautājums vietā, jo vienkāršākā atbilde ir – strādāt efektīvāk pašam uzņēmējam, un to var palīdzēt arī valsts ar saviem lēmumiem un birokrātijas mazināšanu. Taču šim jautājumam ir arī sarežģītāka atbilde, kas nozīmē, ka valsts rada apstākļus tautsaimniecības transformācijai, lai, piemēram, graudu eksporta vietā uz ārzemēm sūtītu vismaz miltus, ja ne gatavu maisījumu kādu izstrādājumu cepšanai. Tas gan nenozīmē, ka vairs nepārdos graudus, kartupeļus vai pienu. Līdzīgs stāsts būtu attiecināms arī uz meža nozari, lai apaļkoksnes un zāģmateriālu vietā vairāk eksportētu mēbeles vai, sliktākajā situācijā, mēbeļu sagataves. Arī metālapstrādes un mašīnbūves sektorā no lētākās var virzīties uz dārgāko produkciju – visa veida ražošanas iekārtām un tehnoloģiskām līnijām. Tas, ka ir pieejamas kvalitatīvas, augstražīgas ražošanas iekārtas, kuras uzstādot var sekmīgi strādāt ārvalstu tirgū, ir labi, taču vēl labāk, ja šādas iekārtas ražotu arvien vairāk arī Latvijā. Piemēram, Latvijā ir spēcīgi poligrāfijas uzņēmumi, kuri sekmīgi strādā ārvalstu tirgos, bet ražošanas iekārtas tiek importētas, taču, ja tādas ražotu Latvijā, tad tās nebūtu jāimportē un varētu arī eksportēt. Līdzīgs piemērs ar iekārtu un aparātu būves izaugsmi saistībā ar citām nozarēm – pārtikas un koksnes pārstrādi, būvmateriālu ražošanu utt. Nav jautājuma par to, vai apstrādes rūpniecībā ir iespējama transformācija uz produkcijas ar augstu pievienoto vērtību ražošanu, bet gan – ko un kā darīsim, lai šāda transformācija notiktu un kā šo procesu veicinās valstiskā līmenī. Vēl viens piemērs būtu enerģētika, šīs jomas iekārtas, kas saules un vēja enerģiju pārvērš elektroenerģijā, ņemot vērā arvien pieaugošo vēlmi fosilo kurināmo – naftu un gāzi – arvien vairāk aizstāt ar atjaunojamo un apkārtējo vidi saudzējošo vēja un saules enerģiju. To, ka šādu (vēja) energoiekārtu ražotāji pozitīvi ietekmē visu tautsaimniecību, rāda arī Dānijas pieredze. Uzņēmējdarbības videi Latvijā jābūt tādai, kas šādas investīcijas veicina. Uzņēmējam, kurš apsver šādu ieguldījumu veikšanu, jābūt pārliecinātam, ka Latvija ir tā vieta, kur to darīt ir droši, un tas ir saistīts ar jau minētajiem faktoriem – tiesiskumu, taisnīgumu, drošību, birokrātijas samazināšanu, izglītību, veselību.
Kas būtu jāmaina izglītības sistēmā?
Šodienas ekonomikas stūrakmens ir zināšanas, inovācijas, un tas nozīmē, ka ir vajadzīga arī atbilstoša izglītības sistēma, kas spētu piedāvāt tautsaimniecībai pieprasītus speciālistus. Lai zinātne un līdz ar to inovācijas attīstītos, vissvarīgākā sadaļa ir tieši augstākā izglītība, vienlaikus nodrošinot situāciju, lai mūsu zinātnieki būtu ieinteresēti strādāt Latvijā, nevis dotos strādāt uz ārzemēm.
Viens no svarīgākajiem darbiem būtu augstākās izglītības bāzes konsolidēšana, jo Latvijā ir ļoti daudz dažādu augstskolu un zinātnisko institūtu. Faktiski ir izveidojusies situācija, kurā ir daudz mazu «ķeizaristu», kur katrai ir sava liela kompetence, taču tās darbojas savrupi, kā rezultātā augstskolu reitingos (World University Ranking 2018) neviena no Latvijas alma mater nav augstākā vietā par 800., kaut arī, piemēram, Tartu universitāte (Igaunijā) iekļuvusi TOP 300, bet Viļņas universitāte (Lietuvā) ir TOP 600. No augstskolu un zinātnisko institūciju konsolidācijas ieguvēji būtu visi, izņemot šo institūciju vadītājus. Kāpēc par valsts naudu uzturēt vairākas līdzīgas, ja ne pat identiskas, fakultātes ar līdzīgu izglītības programmu vairākās augstskolās? Tas ir tas pats, ja ir piecas mazas maizītes ar ļoti plānu sviesta kārtu, bet varētu būt viena pamatīga maizes rika ar biezu sviesta slāni. Kaut arī pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES dalībvalstīm būs jāveic lielākas iemaksas un vienlaikus ES finansējums struktūrfondiem samazināsies, tomēr būs viena joma, kurā finansējums pieaugs. Proti, zinātnei un pētniecībai 2021.–2027. gada plānošanas periodā būs pieejami 100 miljardi eiro. Līdz šim visa Austrumeiropa ir saņēmusi tikai aptuveni 4% no ES naudas zinātnei, jo zinātnes bāze ir smalki saskaldīta, nevis konsolidēta, kā tas ir 96% šīs naudas izmantotāju Zviedrijas, Vācijas, Austrijas, Francijas utt. valstu gadījumā. Tātad iespējas papildu finansējumu attīstībai un izaugsmei būs arī turpmāk, tikai Latvijai ir nepieciešams izpildīt mājasdarbu, lai pie tā tiktu.
Ko gribat mainīt veselības aprūpes jomā?
Tā ir nozare, kura ir svarīga ikkatram cilvēkam neatkarīgi no viņa ienākumiem un vecuma. Faktiski veselības un izglītības sistēmu sakārtošanai ir vajadzīga līdzīga pieeja – konsolidācija. Šajā jomā Latvijai ir savs veiksmes stāsts, bet vienlaikus tam ir arī ēnas puse. Raugoties no medicīnas izglītības, Latvija ir ļoti konkurētspējīga, jo šeit mācās ne tikai pašmāju studenti, bet arī cilvēki no Āzijas, Āfrikas valstīm, arī no Vācijas. Bez tam Latvijas mediķus novērtē arī citur pasaulē, kā rezultātā ir daudz profesionālu šīs jomas speciālistu, kas strādā ārzemēs. Arī Latvijā ir profesionāli, zinoši ārsti. Tādējādi galvenais izaicinājums veselības aprūpē ir cits – efektīva sistēma. Piemēram, pēc dažādiem pētījumiem, Latvijā kopumā veselības aprūpei gadā tiek tērēti līdz pat 8% no IKP (valsts tērē aptuveni 4%), kas ir ļoti iespaidīgs cipars. Sākotnēji šķiet, ka pie tik liela finansējuma pretī tiek saņemts neadekvāti maz. Problēma ir saskaldīta sistēma – visbiežāk dakteris (lai nopelnītu adekvātu algu) strādā vairākās veselības aprūpes iestādēs, valstī ir rindas pierakstam pie speciālista, sadrumstalots slimnīcu tīkls, nereti sistēmā tiek pretnostatīta valsts pret privāto sektoru.
Vēl viens svarīgs aspekts, kas tricina šo jomu, ir tas, ka daudzi no darbspējīgiem, kas to lieto, par to nemaksā. Tas nozīmē, ka atkal nonākam līdz taisnīgumam. Jo tie, kuri maksā naudu, palīdz tiem, kuri nemaksā (izņemot pensionārus, bērnus, invalīdus), bet kāpēc strādājošajiem ir jāmaksā to vietā, kas ir darbspējīgi, bet neko nemaksā. Šī problemātika skar arī tos, kuri strādā ārzemēs, bet atbrauc uz Latviju ciemos un vienlaikus, izmantojot savu pasi, ir tiesīgi gūt arī veselības aprūpes pakalpojumus, ko apmaksā tie, kuri maksā nodokļus Latvijā. Loģiska ir obligātā valsts veselības apdrošināšana, kas nozīmē, ka vispirms iemaksā un tad izmanto pakalpojumu.
Ļoti bieži slimnīcās nonāk cilvēki, kā tautā mēdz sacīt, pēdējā stadijā, tā rezultātā ārstēšanas izmaksas ir ļoti augstas, atveseļošanās process garš, ja vien tas ir iespējams. Lai to mainītu, piedāvājam ieviest bezmaksas ikgadējo veselības profilaksi. Tas ir tāpat kā ikgadējā tehniskā apskate automašīnām. Tādējādi visiem, veicot šo pārbaudi, var ātrāk atklāt kādu slimību aizmetņus, kas ļautu to ārstēšanu ne tikai padarīt lētāku, bet, pats svarīgākais, – saglabāt cilvēkiem dzīvību. Te ir jautājums par ģimenes ārstu institūciju, par to, pēc kāda algoritma valsts apmaksā viņu darbu, par to, kā valsts motivē vai nemotivē ģimenes ārstus sūtīt cilvēkus uz pārbaudēm, ja ir kvotas, kuras pārkāpjot seko soda sankcijas. Bet kas ir svarīgāks – kvota vai cilvēka veselība, vai, vēl vairāk, dzīvība? Minētais nozīmē, ka būs jāmaina ģimenes ārstu motivācijas sistēma, – saņem samaksu, nevis kā pašlaik, par ģimenes ārsta praksei pierakstīto pacientu skaitu, bet gan par reāli sniegtiem pakalpojumiem. Iedomājoties, ka auto serviss saņem samaksu nevis par reāli sniegtiem pakalpojumiem, bet gan tikai par to, ka tajā pierakstīti auto.
Visu rakstu Bez pārkārtošanās labākas dzīves nebūs lasiet trešdienas, 22.augusta laikrakstā Dienas Bizness!
