Šie uzņēmēja Normunda Berga interneta saziņā jau pirms vairākiem gadiem daudzkārt paustie vārdi kļuvuši par tādu kā mūslaiku folkloru, ko savā komunikācijā mēdz izmantot gan citi uzņēmēji, gan ekonomisti, gan politiķi.
Redzot datus par programmētāju, augstas klases inženieru, arī mācībspēku eksaktajos priekšmetos trūkumu, ir skaidrs, ka šie uzsaukumi ar laiku nekļūst mazāk aktuāli un tiem būtu jāskan nepārtraukti. Tiesa, lai būtu rezultāts, nepieciešami ne tikai uzsaukumi, bet arī ļoti pārliecinoša motivācijas sistēma profesionālajai orientācijai.
Nesenās pandēmijas un vēl vairāk – kara Ukrainā ietekme uz mūsu valsts, reģiona, visas pasaules ekonomiku vēl jo vairāk aktualizē nepieciešamību pēc ļoti racionālas, datu analīzē pamatotas rīcības. Un ne tikai uzņēmējdarbībā, kur tas vienmēr ir bijis būtiski, bet arī valsts pārvaldē. Ja aizveras piegādes no austrumiem, apstājas pārvadājumi, ja, līdzībās runājot, mēs vairs neesam lielceļa malā, kur no kravu plūsmām kaut kas tiek arī mums, bet nu viss uz šejieni pa apkārtceļiem speciāli jāved, un ja tajā pašā laikā strauji kāpj degvielas cenas, tātad visu pārvadājumu izmaksas, tad precīzi aprēķini par tā ietekmi ir valstiski vitāli svarīgi.
Pavisam konkrēts piemērs: 8. aprīlī, kad tapa šis raksts, dīzeļdegvielas vidējā cena Latvijas vadošajos degvielas uzpildes staciju tīklos bija 1,82 €. Tikmēr Lietuvā – 1,75 €, bet Polijā – 1,55 €. Līdzīgi ar autogāzi – 0,80 € Latvijā, 0,65 € Lietuvā, 0,71 € Polijā.
Labi, Igaunijā un arī virknē Centrāleiropas valstu degvielas, ko pamatā izmanto komerctransports, cena ir augstāka, taču šajā gadījumā būtiski ir ņemt vērā kravu transporta plūsmas. Izejot no šiem un citiem izmaksas ietekmējošiem datiem, ir jābūt kalkulācijām par itin visa sadārdzināšanos, par resursu pieejamību, pirktspēju, patēriņa tirgu, par mūsu biznesa spēju konkurēt, tātad tā dzīvotspēju jaunajos apstākļos utt. Turklāt aprēķiniem jātop zibenīgi, un tie arī katru dienu jāatjaunina, jo, atkal līdzībās runājot, redzam, ka sākusies lavīnas kustība, ir tikai mirklis pārdomām par iespējamo rīcību, mēs aizmukt nevaram, bet vēl noteikti ir iespēja postošo enerģiju novirzīt tādā virzienā, lai tā nodarītu mazāku kaitējumu.
Šajā kontekstā pārsteidz miers, kādā pret esošo situāciju attiecas valsts pārvalde. Priekšlikumus, kas vērsti uz degvielas sadārdzinājuma mazināšanu, noraida, lauksaimnieku lūgumus par PVN samazināšanu noraida, kaut kā pilnīgi mehāniski izpilda sankciju prasības – uzņēmumus burtiski slēdz, īpaši nedomājot, ka to noliktavās ir citu (sankcijām nepakļautu) uzņēmumu jau nopirktas preces, kontus iesaldē, neļaujot nomaksāt nodokļus, norēķināties ar darbiniekiem utt.
Valsts vadītāji saka, ka viss vēl esot kārtībā, velns nemaz neesot tik melns, kā to mālējot. Būšot pagrūti, bet mēs grūtības ātri pārdzīvošot. Lai nu tā būtu. Tiešām gribētos, lai tā būtu, taču... Pavisam nesen saskārāmies ar situāciju, kad, apkopojot datus publikācijai, secinājām, ka analītiķi vienā no ministrijām operē ar vecāku informāciju nekā mēs, lai gan varam izmantot vien publiski pieejamās datubāzes.
Proti, konkrētā jautājumā žurnālistu rīcībā bija iepriekšējā mēneša dati, kamēr ministrijas analītiķi balstījās uz pērnajiem. Un tas ir tagad, kad situācija mainās burtiski pa dienām, kad arī iepriekšējā mēneša dati jau īsti neatspoguļo pašreizējo situāciju, bet pērnie vispār ir jau vēsture!
Tad, lūk, ja tiešām ir tā, ka lēmumu pieņēmēji balstās novecojušos datos balstītos aprēķinos par situāciju un no tiem izrietošās prognozēs, tad gan nepatikšanas, kas mums draud, var būt daudz lielākas, nekā varam iedomāties. Mēdz jau teikt, ka laiks visu saliek savās vietās, ka brīvais tirgus visu sakārtos, ka galvenais, lai politiķi nesāk par daudz regulēt. Tā ir, bet ir arī jārēķinās ar to, ka darbojamies starptautiskas konkurences apstākļos, – ja, piemēram, poļu uzņēmējiem bez jau tā lielāka vietējā tirgus ir arī labāki nosacījumi biznesam, tad skaidrs, ka vienu un to pašu preci viņi šeit tirgot var lētāk nekā mūsu vietējie uzņēmēji, bet tas tiešā veidā ir ceļš uz vietējā biznesa iznīcināšanu.
Jāņem vērā, ka liela daļa patērētāju preces izvēlas nevis pēc izcelsmes valsts vai sastāva, bet pēc tā, kurām lielāka atlaide. Bet atlaidi var dot tie, kam zemāka ražošanas un piegādes pašizmaksa. Tātad jāievēro, ka iejaukšanās tirgus procesos nav laba, taču, ja kāda valsts kaimiņos to dara, mums jāspēj turēt līdzi, citādi sanāk, ka mēs barojam ne savu, bet svešu ekonomiku.
