Reālā darba alga lielākajā daļā Eiropas valstu ir sarukusi, rekordaugstajai inflācijai "noēdot" nominālo darba samaksas pieaugumu, un viens no visstraujākajiem kritumiem reģistrēts Latvijā.

2022. gadā inflācija Eiropas Savienībā (ES) sasniedza četras desmitgades nepieredzētu līmeni. Laikā no 1997. gada līdz 2021. gada beigām augstākā gada inflācija, kāda tikusi reģistrēta ES, bija tikai 4,4 %. Tas notika 2008. gada jūlijā.

Savukārt 2022. gada oktobrī inflācija sasniedza 11,5 %. Pēc šī maksimuma inflācija sāka samazināties, tomēr 2023. gada jūnijā tā joprojām bija 6,4% līmenī.

Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ziņojumu "Nodarbinātības izredzes 2023.gadā: Mākslīgais intelekts un darba tirgus", Covid-19 krīzei sekoja ievērojams cenu kāpums.

Cenas sāka pieaugt jau 2021. gadā, sākoties straujai atlabšanai pēc pandēmijas un pateicoties ar to saistītajiem traucējumiem piegādes ķēdēs. Jaunu inflācijas vilni izsauca enerģijas cenu kāpums, kuru 2022.gadā radīja Krievijas agresija pret Ukrainu.

Igaunijā un Latvijā bija nepieciešami 6 gadi, lai strādājošo reālie ienākumi (ienākumi, ņemot vērā inflāciju) pārsniegtu to ienākumu līmeni, kāds bija pirms krīzes. Savukārt Lietuvā pirmskrīzes līmenis joprojām vēl nav sasniegts – strādājošo pirktspēja joprojām ir mazāka nekā 2008. gadā. 2014. gadā Baltijas valstīs strādājošo reālā neto alga visstraujāk pieauga Latvijā – vidēji par 8%. Lietuvā un Igaunijā strādājošo reālie ienākumi pērn palielinājās par aptuveni 5%, secinājuši SEB bankas eksperti jaunākajā Baltijas mājsaimniecību finanšu apskatā.

Latvijā 2014. gadā strādājošo reāla neto alga par 2.3% pārsniedza pirmskrīzes līmeni. 2014. gada pēdējā ceturksnī strādājošo pirktspēja bija par 3.2% lielāka nekā 2008. gada pēdējā ceturksnī. Igaunijā pērn reālā neto alga par 3% pārsniedza 2008. gadā sasniegto reālo algu līmeni, turklāt 2014. gada pēdējā ceturksnī strādājošo reālie ienākumi bija par 4.3% lielāki nekā 2008. gada 2.ceturksnī, kad tika sasniegts pirmskrīzes perioda augstākais algu līmenis. Lietuva atpaliek no pārējām Baltijas valstīm – pērn reālā neto alga bija par 4.2% mazāka nekā 2008. gadā.

SEB bankas sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis: «Nominālās algas palielināšanās un zemā inflācija sekmējusi strādājošo pirktspējas uzlabošanos. Zemās inflācijas periodā, kad pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu cenas pieaug lēnām vai pat samazinās, patērētāji var atļauties iegādāties vairāk preču un pakalpojumu. Protams, ienākumu kāpums un pirktspējas palielināšanās ir atšķirīgas dažādās sociālekonomiskajās grupās – daļa mājsaimniecību izjūt dzīves līmeņa uzlabošanos, savukārt daļa mājsaimniecību ekonomikas un algu pieaugumu ietekmi nejūt.»

Vidējā darba samaksa un vidējā vecuma pensija visās Baltijas valstīs pārsniegusi pirmskrīzes līmeni, liecina jaunākais SEB bankas ekspertu veiktais Baltijas mājsaimniecību finanšu apskats.

Ņemot vērā patēriņa cenu pārmaiņas, strādājošo un pensionāru pirktspēja ir mazāka nekā pirmskrīzes periodā, tomēr tā ir būtiski augstāka nekā pirms 10 gadiem. 2013. gadā strādājošo vidējā reālā darba samaksa (ar inflāciju koriģētā darba samaksa) salīdzinājumā ar 2003. gadu bija par 57% lielāka Latvijā, par 52% lielāka Lietuvā un par 50% Igaunijā.

Laika posmā no 2003. gada līdz 2008. gadam strādājošo pirktspēja Baltijas valstīs strauji uzlabojās, jo iestāšanās Eiropas Savienībā, cerības uz strauju konverģenci līdz ES vidējam ienākumu līmenim, optimistisks nākotnes skatījums un nekustamā īpašuma cenu bums sekmēja strauju vidējo algu pieaugumu. Visās Baltijas valstīs ienākumu pieauguma tendences šajā laika posmā bija līdzīgas, lai gan sākuma pozīcijas bija diezgan atšķirīgas. 2003. gadā Igaunijā vidējā darba samaksa bija būtiski lielāka nekā pārējās Baltijas valstīs, atšķirībai pārsniedzot pat vairāk nekā 50%.

Baltijas valstīs strādājošo pirktspēja turpinās uzlaboties, jo nākamgad algu kāpums tiek prognozēts straujāks nekā inflācija, šodien žurnālistiem sacīja SEB bankas sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis.

Latvijā bruto algu kāpums nākamgad tiek prognozēts 5,5%, Lietuvā - 4,5%, bet Igaunijā - 5-6% apmērā, taču inflācija šajās valstīs tiek lēsta attiecīgi 2,8%, 2,8% un 2,7% apmērā.

Tomēr patlaban strādājošo pirktspēja visās trijās Baltijas valstīs joprojām ir mazāka nekā pirmskrīzes periodā. Igaunijā strādājošo vidējie reālie ienākumi ir par 3% mazāki nekā 2008.gadā, tādējādi Igaunijā pirktspēja drīzumā varētu pārsniegt pirmskrīzes laikā sasniegto maksimumu, prognozēja Rudzītis. Savukārt Latvijā un Lietuvā reālā alga no 2008.gadā sasniegtā augstākā līmeņa atpaliek par attiecīgi 8% un 13%.

Šā gada otrajā ceturksnī Igaunijā, pateicoties vidējās bruto algas pieaugumam par 8,5%, bija vērojams straujākais darba algu pieaugums reģionā gada izteiksmē, Latvijā bijis visstraujākais reālās algas pieaugums Baltijas valstīs - vidējā reālā alga otrajā ceturksnī uzrādīja 5,2% pieaugumu pret 2012.gada otro ceturksni.

Pateicoties darbaspēka nodokļu sloga samazinājumam, 2015. gada pirmajā pusē vidējā neto darba samaksa (alga pēc nodokļiem) Latvijā un Igaunijā augusi straujāk nekā bruto darba samaksa. Lietuvā vidējā neto alga palielinājusies nedaudz lēnāk nekā bruto alga, turklāt Lietuvā arī bruto darba samaksas pieaugums bijis vismazākais starp Baltijas valstīm, liecina jaunākais SEB Mājsaimniecības finanšu apskats.

Straujākais neto algu pieaugums gada laikā bijis Latvijā. Gada otrajā ceturksnī vidējā neto alga sasniedza 600 eiro, kas ir par 7.5% vairāk nekā iepriekšējā gada 2. ceturksnī. Igaunijā vidējā neto darba alga 12 mēnešu laikā pieaugusi par 7.3%, sasniedzot 871 eiro, kas ir līdz šim augstākais sasniegtais līmenis. Lietuvā vidējā neto alga palielinājusies par 4.4% līdz 554 eiro, atpaliekot no Igaunijas un Latvijas. Vidējās bruto darba samaksas gada pieauguma temps 2. ceturksnī bija 6.6% Latvijā, 5.8% Igaunijā un 4.6% Lietuvā.

Neto darba samaksas pieaugums un zema inflācija pozitīvi ietekmē mājsaimniecību finanses. Igaunijā vidējā reālā alga (vidējā neto alga, ņemot vērā patēriņa cenu izmaiņas) gada otrajā ceturksnī bija par 7.3% lielāka nekā pirms gada. Latvijā un Lietuvā strādājošo reālie ienākumi gada laikā uzrādījuši attiecīgi 6.6% un 5.1% lielu pieaugumu. Igaunijā un Latvijā strādājošo vidējā reālā alga šobrīd jau ir lielāka, nekā tā bija pirms krīzes, savukārt Lietuvā strādājošo reālie ienākumi joprojām ir mazāki nekā 2008. gadā.

Vidējā bruto darba alga Igaunijā šā gada trešajā ceturksnī sasniedza 1119 eiro mēnesī, kas ir par 7,1% vairāk nekā jūlijā-septembrī pērn, tomēr salīdzinājumā ar šā gada otro ceturksni piedzīvots kritums par 3,8%, liecina Igaunijas Statistikas departamenta publiskotie dati.

Jūlijā vidējā bruto alga Igaunijā bija 1126 eiro, augustā - 1101 eiro, bet septembrī - 1129 eiro. Galvenais iemesls algas pieauguma palēninājumam gada izteiksmē ir neregulāro prēmiju un piemaksu samazinājums, kā arī apmaksāto brīvdienu skaita palielinājums, norādīja statistiķi.

Neskaitot neregulārās prēmijas un piemaksas vidējā mēneša bruto alga Igaunijā trešajā ceturksnī samazinājās par 2,6% salīdzinājumā ar iepriekšējo trīs mēnešu periodu.

Salīdzinājumā ar aprīli-jūniju šā gada trešajā ceturksnī neregulārās prēmijas un piemaksas, rēķinot uz vienu strādājošo, samazinājās par 38,6%, bet gada salīdzinājumā pieauga par 10,8%.

Vidējā mēneša darba samaksa pēc nodokļiem šogad jau pārsniedz 2008.gada vidējo rādītāju. Bet reālā alga jeb algas pirktspēja, ņemot vērā inflāciju, pirmskrīzes līmeni varētu sasniegt 2014.gadā.

Tā lēš Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs. Viņš atgādina, ka vidējā mēneša darba samaksa pēc nodokļiem 2013. gada martā bija 357 lati, kas par 2% pārsniedz 2008.gada vidējo rādītāju (350 lati). Tādējādi latu (nominālā) izteiksmē vidējā alga pārsniedza pirmskrīzes līmeni. Tomēr piecu gadu laikā auga arī cenas – patēriņa cenu indekss 2013. gada martā par 10% pārsniedza 2008. gada vidējo rādītāju. Tādējādi reālā alga jeb vidējās algas pirktspēja – par mēneša darba samaksu nopērkams preču un pakalpojumu daudzums - joprojām par dažiem procentiem atpaliek no pirmskrīzes līmeņa. Tas attiecas gan uz neto algu (pēc nodokļiem), gan uz bruto algu (pirms nodokļiem).

Dzīvei nepieciešamā alga ir temats, par kuru nepieciešama nopietna diskusija. Lai gan aizvien vairāk darba devēju Baltijā pievērš uzmanību darbinieku labklājībai, daudzi cilvēki joprojām nesaņem pietiekamu atalgojumu, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi. Finansiālā drošība ir viens no svarīgākajiem labklājības aspektiem un būtiski ietekmē mūsu dzīves kvalitāti.

Pētījumi liecina, ka, sasniedzot noteiktu ienākumu līmeni, atalgojuma pielikums vairs nerada būtisku motivācijas pieaugumu, tomēr, ja cilvēkam trūkst līdzekļu, tas var kļūt par galveno ikdienas rūpi, ko nevar viegli atrisināt vai apiet. Ja atalgojums nesasniedz dzīvei nepieciešamo slieksni, tas kļūst par ļoti būtisku problēmu.

Dzīvei nepieciešamā alga ir minimālais ienākumu līmenis, kas tiek uzskatīts par nepieciešamu indivīdam vai ģimenei, lai segtu savas pamatvajadzības un uzturētu pienācīgu dzīves līmeni noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā, piemēram, 2024. gadā Rīgā tas ir 1638 EUR bruto. Finansiālā labklājība ir cieši saistīta ar atalgojuma apmēru, īpaši ar to, vai atalgojums ir pietiekams, salīdzinot ar minēto slieksni, un taisnīgs. Dzīvei nepieciešamā alga ietver dzīvesvietu, pārtiku, transportu, veselības aprūpi, izglītību, kā arī citas dzīves sastāvdaļas, piemēram, sporta kluba abonementu vai teātra biļeti. Šis atalgojuma līmenis pārsniedz juridiski noteikto minimālo algu, kas bieži vien nav pietiekama visu dzīves izdevumu segšanai.

Igaunijas Centrālā arodbiedrību apvienība pieprasījusi palielināt minimālo algu līdz 320 eiro (224 Ls) mēnesī jeb 1,9 eiro (1,34 Ls) par vienu darba stundu, ziņo ERR.

«Augstāka minimālā alga varētu palielināt iekšējo pieprasījumu un veicināt Igaunijas ekonomisko izaugsmi,» vēstulē Igaunijas Strādājošo konfederācijas vadītājam Tarmo Krīsam (Tarmo Kriis) norādīja arodbiedrību pārstāvji.

Pat, ja minimālā alga tiktu paaugstināta līdz 320 eiro mēnesī, tās reālā pirktspēja vienalga būtu zem 2008. gada līmeņa.

2012. gadā Igaunijā minimālā alga tika palielināta līdz 290 eiro (203 Ls), pirms tam pēdējo reizi minimālā alga tika palielināta 2008. gadā līdz 278 eiro (195 Ls).

Jau rakstīts, ka Latvijas valdība, arodbiedrības un darba devēji šā gada jūlijā vienojās, ka nākamgad minimālā alga saglabāsies esošajā 200 Ls līmenī.

2016. gada 3. ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa Latvijā bija 847 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Salīdzinot ar 2015. gada 3. ceturksni, vidējā alga palielinājās par 18 eiro jeb 2,2 %, kas ir nedaudz zemāks gada pieauguma temps kā šā gada 2. ceturksnī (3,3 %).

Privātajā sektorā vidējā mēneša bruto darba samaksa bija 828 eiro, sabiedriskajā sektorā – 885 eiro, bet vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, – 840 eiro. Gada laikā privātajā sektorā algas auga nedaudz straujāk nekā sabiedriskajā – attiecīgi 2,3 %, un 1,9 %.

2016. gada 3. ceturksnī vidējā neto darba samaksa valstī bija 622 eiro, un, salīdzinot ar pagājušā gada 3. ceturksni, tā pieauga par 1,7 %. Reālā neto darba samaksa, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu par 0,2 %, pieauga par 1,5 %.

Reālā darba alga Latvijā pērn pieaugusi par 4,8%, kas ir straujākais reālās darba algas kāpums starp Baltijas valstīm, pirmdien paziņoja Starptautiskā Nodarbinātības organizācija (ILO).

ILO dati liecina, ka Lietuvā reālā darba alga 2017.gadā palielinājusies par 4,7%, bet Igaunijā - par 2,8%.

Organizācija vēsta, ka Eiropā un Centrālāzijā visstraujākais algas pieaugums pagājušajā gadā reģistrēts Ukrainā (+19,1%), Rumānijā (+12,8%), Armēnijā (+11,8%), Bulgārijā (+10,5%) un Ungārijā (+10,3%). Eiropas lielākajā ekonomikā Vācijā pērn fiksēts algas kāpums par 0,9%.

Savukārt visstraujākais atalgojuma kritums šajā reģionā fiksēts Azerbaidžānā (-6,4%), Turkmenistānā (-5,9%), Grieķijā (-3,5%), Kazahstānā (-2,1%), Spānijā (-1,8%) un Austrijā (-1,5%).

Tikmēr pasaulē kopumā reālā darba alga pagājušajā gadā pieaugusi par 1,8%, salīdzinot ar 2,4% 2016.gadā, tādējādi reģistrēts mazākais kāpums kopš 2008.gada.

Latvijas valdībai ir divi sociālie partneri jautājumos par ekonomiskās politikas veidošanu - Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). Darba devēju izsenis rosinātie un pēdējā laikā plaši apspriestie grozījumi darbaspēka nodokļu jautājumos turpina ar plašu rezonansi izskanēt dažādos plašsaziņas līdzekļos, nereti ar ievērojamu devu emocionāliem un tēlaini izteiksmīgiem līdzekļiem.

Un patiesi – LDDK ar LBAS un citām uzņēmēju organizācijām ir vienā laivā, jo mūsu visu interesēs ir Latvijas cilvēku labklājība, ko var nodrošināt tikai ekonomikas izaugsme. Tomēr pagaidām mēs domājam un spriežam atšķirīgās kategorijās. Lai šī publikācija kalpo kā sociālā dialoga turpinājums plašākā sabiedriskajā telpā, jo slēgtās darba grupās pie kompromisiem nudien neizdodas nonākt.

Viena no metodēm, kā tirgus ekonomikā novērtēt valstī pastāvošo uzņēmējdarbības vidi kopumā, tostarp nodokļu sistēmu un darba attiecību regulējumu ir ekonomikas rezultāts, ko var novērtēt pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju. Latvijas rezultāts, maigi izsakoties, nav labākais Baltijā (pēc Eurostat datiem¹, IKP uz vienu iedzīvotāju (pret ES vidējo) Lietuvā ir 90%, Igaunijā 86,5%, bet Latvijā 73,1%. Par mums sliktākā situācijā ir tikai Slovākija, Grieķija un Bulgārija). Un tam ir konkrēti iemesli, ko uzņēmēji, konkurējot ar citu valstu komersantiem gan starpvalstu tirgū, gan tepat Latvijā, ir apzinājuši. Ja gribam, lai kaut kas mainītos, nosacījumi ir jāmaina. Un tas ir gan darba devēju, gan darba ņēmēju interesēs. Bet, ja nosacījumi netiks mainīti, tad ir diezgan naivi cerēt, ka mainīsies ekonomikas rezultāts.

Piektā daļa jeb 19% 2008.gadā un arī patlaban nodarbināto Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju atzīst, ka viņu pašreizējais atalgojums pārsniedzis pirmskrīzes līmeni, atklāj pētījumu aģentūras TNS sadarbībā ar telekompānijas LNT raidījumu 900 sekundes veikts pētījums.

No izvaicātajiem 2008.gadā un arī patlaban nodarbinātajiem Latvijas ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem vecumā no 18 līdz 55 gadiem 9% atzinuši, ka atalgojums noteikti pārsniedz pirmskrīzes līmeni, bet 10% atzinuši, ka drīzāk pārsniedz.

Salīdzinoši biežāk atalgojuma pieaugumu min iedzīvotāji ar augstākiem vidējiem mēneša ienākumiem.

Tomēr lielākā daļa jeb 71% pauduši, ka viņu pašreizējais atalgojums nav pārsniedzis pirmskrīzes jeb 2008.gada vidus atalgojuma līmeni: 17% atzinuši, ka drīzāk nē, bet 54%, ka noteikti nē. Salīdzinoši biežāk šādu atbildi snieguši aptaujātie vecumā no 40 līdz 55 gadiem, Kurzemes iedzīvotāji, iedzīvotāji ar salīdzinoši zemākiem vidējiem mēneša ienākumiem.

Viena no Eiropas valstīm, kura pēdējā laikā izpelnījusies politologu un ekonomistu īpašu uzmanību, ir Portugāle. Pēc parādu krīzes pārdzīvošanas šī Dienvideiropas valsts spējusi atgūties. Kur slēpjas Portugāles ekonomiskās izaugsmes noslēpums? Bez liekām emocijām – aplūkosim Portugāles ekonomiku raksturojošos datus.

Portugāles reālais iekšzemes kopprodukts (IKP) 2014.-2016. gadu periodā ir audzis par vidēji 1.4%. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) paredz, ka izaugsme turpināsies, paredzot reālā IKP izaugsmi 2% apmērā arī 2017. gadā.

Virspusēji skatoties, kāds varētu apgalvot, ka Portugāles ekonomikas atlabšana ir panākta, piekopjot sociālu politiku. Kopš 2015. gada beigām Portugālē pie varas atrodas Sociālistiskā partija (Partido Socialista, SP), kura izveidojusi mazākuma valdību, paļaujoties uz kreiso (Bloco de Esquerda) un komunistu un Zaļās partijas apvienības (Coligação Democrática Unitária) atbalstu. Saprotami, ka šāds modelis ir izraisījis arī dažādu pasaules mediju uzmanību.

Valsts Ieņēmumu dienesta (VID) informācija liecina, ka vidējā alga tādā nozarē kā ēku būvniecība šī gada pirmajā ceturksnī bija 543 eiro pirms nodokļu nomaksas. Būvniecības un ainavu arhitektu pakalpojumu sniedzēji bija pelnījuši vēl mazāk - vien 367 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tādi ir oficiālie dati.

Kāda ir reālā situācija? Karjeras un darbā iekārtošanas portāla CV-Online Latvia pētījums parāda, ka pat vienkāršāko būvniecības darbu veicēji saņem 600 līdz 780 eiro mēnesī «uz rokas». Pirms nodokļu nomaksas attiecīgi daudz vairāk. Cita portāla – Algas.lv vidējā atalgojuma salīdzināšanas rīks uzrāda, ka, piemēram, vidējā apdares darbu strādnieka neto darba samaksa Latvijā ir 683 eiro. To, ka būvniecībā apgrozās lieli neuzskaitītas naudas apjomi, un ievērojamu daļu strādājošo darba samaksas veido tieši aplokšņu algas, pierāda arī Rīgas Ekonomikas augstskolas ikgadējais pētījums par ēnu ekonomikas apjomu Baltijas valstīs „Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009 – 2014”. Saskaņā ar šo pētījumu ēnu ekonomikas īpatsvars celtniecības nozarē Latvijā 2014. gadā bija 48,9%. Aiz neuzrādītajiem uzņēmējdarbības ienākumiem, kas 2014. gadā sasniedza 21, 7% procentus no faktiskās peļņas un, kas šobrīd veido aptuveni 45,5% no Latvijas ēnu ekonomikas apjoma, otru nozīmīgāko nelegālās naudas plūsmas daļu veido tieši aplokšņu algas - 36,1%.

2016. gada 2. ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī bija 838 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Salīdzinot ar 2015. gada 2. ceturksni, vidējā alga palielinājās par 3,3 % jeb 27 eiro, uzrādot par 2,6 procentpunktiem zemāku gada pieauguma tempu nekā šī gada 1. ceturksnī.

Privātajā sektorā vidējā mēneša bruto darba samaksa bija 813 eiro, sabiedriskajā sektorā – 885 eiro, bet vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, – 824 eiro. Privātajā un sabiedriskajā sektorā gada laikā algas auga līdzīgi – attiecīgi par 3,3 un 3,2 %.

2016. gada 2. ceturksnī vidējā neto darba samaksa valstī bija 616 eiro, un, salīdzinot ar pagājušā gada 2. ceturksni, tā pieauga par 2,9 %. Patēriņa cenu kritums gada laikā par 0,7 % veicināja strādājošo iedzīvotāju pirktspēju, kura ietekmē reālā neto darba samaksa pieauga par 3,6 %.

2016. gada 1. ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī bija 827 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2015. gada 1. ceturksni, vidējā alga palielinājās par 5,3 %, turklāt pieauguma temps ir zemāks nekā iepriekšējā gadā.

Privātajā sektorā vidējā mēneša bruto darba samaksa bija 820 eiro, sabiedriskajā sektorā – 842 eiro, bet vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, – 788 eiro. Privātajā sektorā algas pieauga par 6,0 % gada laikā un sabiedriskajā sektorā – par 4,1 %.

2016. gada 1. ceturksnī vidējā neto darba samaksa bija 610 eiro, un gada laikā tā pieauga par 5,2 %. Patēriņa cenu kritums gada laikā par 0,4 % veicināja strādājošo iedzīvotāju pirktspēju, kura ietekmē reālā neto darba samaksa pieauga par 5,6 %.

Mājsaimniecību ienākumu palielināšanās sekmējusi ne tikai privātā patēriņa pieaugumu, bet arī finanšu uzkrājumu, tajā skaitā gan noguldījumu, gan ilgtermiņa uzkrājumu, kāpumu visās trijās Baltijas valstīs.

Līdz ar lielāku finansiālās drošības spilvenu pieaug mājsaimniecību spēja pretoties finansiālajiem satricinājumiem. Tajā pašā laikā ekonomiskās situācijas uzlabošanās sekmē arī pozitīvāku skatījumu attiecībā uz aizņemšanos – mājsaimniecību pieprasījums pēc kredītiem palielinās, tomēr to apjomi ir mazi salīdzinājumā ar pirmskrīzes periodu un nerada riskus ekonomikai, liecina jaunākais SEB ekspertu sagatavotais Baltijas mājsaimniecību finanšu apskats.

Mājsaimniecību ienākumi pērn palielinājušies visās trijās Baltijas valstīs. Reālā vidējā darba samaksa (vidējā neto alga, ņemot vērā patēriņa cenu izmaiņas) palielinājās par 7,4% Latvijā, 6,9% Igaunijā un 6% Lietuvā.

Pēc piezemētākas algu izaugsmes pērn, nu atkal esam atpakaļ pie divciparu skaitļiem algu kāpuma rādītājos.

Centrālās statistikas pārvalde ziņo, ka pirmajā ceturksnī vidējā bruto mēnešalga Latvijā par pilnas slodzes darbu bija 1462 eiro – par 160 eiro jeb 12.3% lielāka nekā gadu iepriekš. Algu kāpums šī gada sākumā joprojām bija mazāk straujš nekā cenu pieaugums - tādejādi strādājošo iedzīvotāju reālā neto alga jeb pirktspēja samazinājās par 6.1%. Prognozes par algu un inflācijas attīstību gan liek secināt, ka pavisam drīz – iespējams, jau gada 3. ceturksnī sāksim novērot patīkamāku ainu. Straujais algu kāpums turpināsies, bet, inflācijai sarūkot, darba ņēmēja pirktspēja beidzot atkal augs.

Algu pieaugumu 1. ceturksnī turpināja veicināt sarūkošais bezdarba līmenis un darbaspēka trūkums. Vienīgā nozare, kur darbaspēka trūkums uzņēmējus uztrauc krietni mazāk nekā pirms gada, ir apstrādes rūpniecība, savukārt darba roku trūkums saglabājas augsts pakalpojumu sektorā, mazumtirdzniecībā, un ļoti ievērojams – būvniecībā. Vidējo darba samaksu celt palīdzēja arī minimālās algas palielināšana par 24% (līdz 620 EUR). Minimālās algas kāpuma ietekme uz vidējo algu visvairāk bija jūtama Latgalē, kur lielāka daļa strādājošo saņem minimālo algu, vai tuvu tai. Latgalē gada pirmajā ceturksnī algas auga pat par 16.4%, tomēr joprojām saglabājās par 29% zemākas nekā vidēji Latvijā.

Aizvadītajā nedēļā, atsaucoties uz jaunāko Pasaules Bankas grupas un PricewaterhouseCoopers (PwC) sagatavoto ziņojumu par nodokļu situāciju pasaulē, plašsaziņas līdzekļos parādījās viedoklis, ka nav reāla pamata uzņēmēju pārmetumiem par nodokļu slogu Latvijā. Šajā paziņojumā ietverts apgalvojums, ka Latvijā ir zemākā darbaspēka nodokļu likme (26.6%) starp Baltijas valstīm (Lietuvā – 35.2%, Igaunijā – 39%). Ziņojums balstīts uz Pasaules Bankas izstrādātu metodoloģiju, kuras nosacījumi tiek vienādi piemēroti nodokļu sistēmas salīdzināšanai 189 pasaules valstīs, bet neņem vērā dažas specifiskas atšķirības, kas attiecas uz Baltijas valstīm. Tāpēc būtu nepieciešams iedziļināties konkrētā ziņojuma metodoloģijā.

Pirmkārt, pētījuma rezultāti nav tieši salīdzināmi, jo rezultātos nav ietverti uz darba ņēmēju attiecināmie nodokļi, kuri Baltijas valstīs ir ļoti atšķirīgi. Latvijā uz darba ņēmēju attiecināmie nodokļi (VSOAI darba ņēmēja daļa un IIN) ir augstāki, salīdzinot ar kaimiņvalstīm. Otrkārt, darbaspēka nodokļu likmes parasti tiek izmantotas nodokļu aprēķināšanai no noteiktas algas. Savukārt pētījuma rezultātos uzrādītais jēdziens ‘darbaspēka likmes‘ ir ar pavisam citu nozīmi. Pētījuma rezultātos uzrādītās likmes ir novērtētas procentos pret nosacīto peļņu, kas, savukārt, aprēķināta uz noteikta biznesa modeļa pieņēmumiem. Treškārt, atbilstoši Pasaules bankas noteiktajiem pētījuma standartiem, aprēķini tiek veikti nosacītam («virtuālam») uzņēmumam, kas nodarbojas ar keramisko puķu podu ražošanu un pārdošanu. Turklāt daļa no uzņēmuma peļņas ir gūta, pārdodot zemes gabalu 2.gadā pēc uzņēmuma darbības sākšanas. Tādējādi šis «virtuālais» uzņēmums nav pietiekami reprezentatīvs, jo pētījumā ietvertās uzņēmuma pazīmes nav samērojamas ar reāliem piemēriem Latvijā. Ceturtkārt, pētījuma rezultāti nav tieši salīdzināmi, jo darbaspēka nodokļos ir ietvertas atšķirīgas pozīcijas (Igaunijā un Lietuvā ir iekļautas veselības apdrošināšana, kamēr Latvijā – nav). Piektkārt, pētījumā ir izmantoti dažādi atalgojuma lielumi. Piemēram, pētījuma metodoloģija paredz to, ka Igaunijā par to pašu darbu būtu jāmaksā aptuveni pusotru reizi lielāka alga, nekā Latvijā.

Var teikt, ka valdības līmenī tiek sagatavota augsne tam, lai tiktu palielināta minimālā alga, pret ko jau ir iebilduši uzņēmēji.

Doma skan jau visnotaļ cēli - ņemot vērā, ka dārdzības līmenis pieaug, jādod iespēja iedzīvotājiem, kuru ienākumi ir ļoti zemi, saņemt vairāk naudas, tādējādi palielinot viņu pirktspēju. Realitāte šajā jomā gan ir krietni citādāka. Protams, patiesajiem minimālo algu saņēmējiem naudas «uz rokas» tādējādi kļūtu vairāk. Savukārt darba devējiem tas nozīmētu papildu izdevumu slogu bez reāla materiālā seguma. Tie, kuri praktizē minimālās algas maksāšanu oficiāli, vēl dažus simtus mēnesī saviem darbiniekiem izsniedzot aploksnē, droši vien pacenstos pārprogrammēt savu darbību tā, lai legāli skaitītos, ka cilvēki pie viņiem strādā vien uz pusslodzi. Tādējādi uz ēnu ekonomikas mazināšanos minimālās algas celšanas rezultātā vispār nav ko cerēt. Protams, nevar noliegt, ka jebkurš pasākums, kas ir vērsts uz iedzīvotāju pirktspējas palielināšanos, ir apsveicams. It īpaši jau, ņemot vērā, ka, palielinot ienākumu līmeni cilvēkiem, kas saņem ļoti mazas summas, droši var rēķināties - iegūtā nauda tiks novirzīta patēriņam, piemēram, pārtikas iegādei, nevis krāšanai «zeķē». Ir jāatrod vidusceļš jeb sabalansēts variants, kas ļautu palielināt iedzīvotāju labklājības līmeni, vienlaikus neizgriežot pamatīgu robu uzņēmēju kabatās. Un te būtu sperami divi būtiski soļi...

Algu diapazons Latvijā ir ļoti atšķirīgs, no pāris tūkstošiem līdz pat miljonam eiro gadā. Aprēķinot vidējo aritmētisko algu valstī, tiek iegūts augsts vidējās algas rādītājs. Tāpēc nepieciešams aprēķināt mediānas rādītāju, kuru ekstremālās vērtības neietekmē. Tā rāda augošā vai dilstošā secībā sakārtotu darbinieku algu viduspunktu.

Iedziļinoties aprēķinos, ir skaidrs, ka patiesā vidējā alga Latvijā ir būtiski mazāka. Tā, piemēram, 2015. gadā vidējie aritmētiskie darba ienākumi bija apmēram 1,3 reizes augstāki nekā mediāna. Vidējā bruto alga valstī 2016. gadā bija 859 eiro. Savukārt mediāna vien 658 eiro. Tas ir 1,3 reizes mazāk, un tieši šis skaitlis objektīvāk parāda, cik tad īsti nopelnām.

Finanšu ministrija publiski paudusi viedokli par labklājības pieaugumu, solot, ka līdz 2020. gadam vidējā darba alga valstī sasniegs 1000 eiro. Ja tiks izmantots vidējais aritmētiskais darba algas aprēķins, tad pietiks vien ar atsevišķu indivīdu ekstremāli lielas algas papildu pieaugumu, lai vidējās algas rādītājs sasniegtu vēlamo līmeni. Tomēr, ja analīzē tiktu izmantots mediānas algas rādītājs, visticamāk būs jāsecina, ka reālā situācija iedzīvotājiem nav tik rožaina, kā tiek apgalvots. Tāpēc mediānas darba algas rādītājs ir daudz piemērotāks atskaites punkts, ja valsts mērķis ir panākt vienmērīgu ienākumu sadali un nevienlīdzības mazināšanos, izmantojot to attiecīgo politiku izstrādei.

Noslāņošanās ir ne tikai pēdējo piecu gadu parādība, ko veicinājuši dažādi ierobežojumi un karadarbība pavisam netālu, bet var būt arī turpmāko 15 gadu problēma.

Tā Dienas Biznesam intervijā apstiprināja Latvijas Pašvaldību savienības eksperts Māris Pūķis. Intervija tapusi publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru realizējam ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu.

Vidusslānis ir jebkuras sabiedrības balsts. Jo tas spēcīgāks, jo stiprāka sabiedrība, jo mazāki demokrātijas kropļojumi un labāk pārstāvētas dažādās intereses. Vai ir Latvijā vidusslānis, cik tas liels, un kā to definēt?

Latvijā ir sapnis par vidusslāni. 1990. gadā, kad Tautas fronte pārņēma varas grožus, tad sapņoja, ka Latvijā būs vidusslānis, tas veidos Latvijas pilsonisko sabiedrību un uz to balstīsies jaunā iekārta, totalitārajai sistēmai aizejot. Lai spriestu par vidusslāni, ir divas metodes, kā to mērīt. Pirmais variants ir prasīt cilvēkiem, kā viņi jūtas, otra metode gūt daudzmaz ticamas ziņas par viņu ieņēmumiem. Var izmantot Centrālās statistikas pārvaldes eksperimentālo statistiku par cilvēku ieņēmumiem. Šī statistika būtiski atšķiras no citiem oficiālās statistikas datiem, jo piesaista cilvēku tā ticamākajai dzīvesvietai. Tiek apkopoti dati pa teritorijām kopš 2017. gada, ir iespējams uzzināt vidējās algas, vidējās pensijas, nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību teritoriālajās vienībās – pagastos, pilsētās un valstspilsētās, ne tikai novados un plānošanas reģionos.

2015. gada 3. ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī bija 829 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Salīdzinot ar iepriekšējā gada 3. ceturksni, tā palielinājās par 7,3%, apsteidzot gada pieauguma tempu šā gada pirmajā (6,2%) un otrajā (6,4%) ceturksnī.

Straujāk algas palielinājās privātajā sektorā (par 8,3% gada laikā), sabiedriskajā sektorā kāpums par 5,4%. Privātajā sektorā vidējā mēneša bruto darba samaksa bija 811 eiro, sabiedriskajā sektorā – 863 eiro, bet vispārējās valdības sektorā – 815 eiro.

Bruto darba samaksas fonds 2015. gada 3. ceturksnī, salīdzinot ar 2014. gada atbilstošo periodu, palielinājās par 8,0% jeb 136,8 milj. eiro, savukārt algoto darbinieku skaits valstī, pārrēķināts pilnā slodzē, pieauga tikai par 0,7% jeb 5,0 tūkst.

2015. gada 3. ceturksnī vidējā neto darba samaksa bija 611 eiro, un gada laikā tā pieauga straujāk nekā atalgojums pirms darba nodokļu nomaksas – par 8,2%. Tas skaidrojams ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšanos no 24% līdz 23% no šā gada 1. janvāra. No gada sākuma mainījās arī valstī noteiktā minimālā alga – no 320 līdz 360 eiro (pieaugums par 12,5%), kas ietekmēja vidējās algas pārmaiņas.

Pērn vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu sasniedza jau 926 eiro, kas salīdzinot ar 2016.gadu, augusi par 7.9%. Vidējā neto darba samaksa bija 676 eiro jeb 72,9% no bruto algas.

Straujais algu kāpums un saspringtā situācija darba tirgū ir raksturīga visās trijās Baltijas valstīs. Izaugsme pieņemas spēkā, bet situācijas darba tirgū kļūst arvien saspīlētāka. Tuvāko divu gadu perspektīvas apliecina, ka situācija būs labvēlīga tālākam darba samaksas pieaugumam. Tās temps ir ļoti straujš un visās nozarēs. Spiedienu palielinās pieaugošs darbinieku trūkums. Situācija budžetā un tuvojošās vēlēšanas būs labvēlīgs nosacījums algu kāpumam valsts iestāžu darbiniekiem.

Šogad Latvijā minimālās alga ir paaugstināta līdz 430 eiro, nosakot neapliekamo minimumu 200 eiro apmērā. Lietuvā no 1. janvāra minimālā alga palielinājās par 20 eiro līdz 400 eiro, neapliekamais ienākumu slieksnis paaugstinot no 310 līdz 380 eiro. Igaunija šogad minimālo algu ir noteikusi 500 eiro apmērā, nosakot arī šādu neapliekamo minimumu.