Attālinātais darbs neapšaubāmi ir kļuvis par mūsu nākotnes neatņemamu elementu. Taču, lai tas veiksmīgi noritētu, nepieciešami vairāki nosacījumi, piemēram, labi organizēta iekšējā komunikācija.
Pasaules ekonomikas foruma publiskotie dati liecina, ka ap 70% uzņēmumu izskata iespēju pēc pandēmijas beigām saglabāt darbiniekiem iespēju strādāt attālināti, tātad šajā modelī saredz būtiskas priekšrocības.
Priekšrocības un trūkumi iet roku rokā
Kad nav jātērē laiks loģistikai, rodas iespēja atrasties divās vietās vienlaikus un īstenot tā saukto multitāskingu jeb vairāku darbību veikšanu vienlaikus. Protams, cilvēks nav dators un nekad neizpildīs mehāniski tam uzdotos pienākumus, tomēr attālinātā darbošanās cilvēkam paver plašākas iespējas. Piemēram, vienā konferencē es kā dalībnieks ar pārtraukumu varu klausīties pārējos runātājus, bet otrā – pati uzstāties kā runātāja. Bez attālinātās funkcijas tas nebūtu iespējams. No vienas puses, tas ir efektīvi, no otras puses, ilgtermiņā tas var nebūt risinājums, jo attiecībā uz viena darbinieka produktivitāti prasa privātās un profesionālās dzīves līdzsvaru.
Mums visiem tas vēl ir jāmācās. Vai reizē vārīt putru, turēt rokās bērnu un vadīt sapulci ir tas labākais? Noteikti nē! Kad viss ir apvienots vienā telpā – birojs, māja, ģimene, hobiji – robežas zūd, un tās jāspēj novilkt pašam. Cilvēkiem, kuri jau līdz pandēmijai spēja nodalīt savus darba pienākumus no privātās dzīves telpas, arī tagad, pandēmijas laikā, to noteikti bijis vieglāk izdarīt. Noteikti smagāk tas ir skāris tā sauktos darbaholiķus, kuri visos laikos izcēlušies ar nespēju novilkt treknāku līniju starp darbu un mājām.
Vai darba ražīgums ir krities, vai cēlies?
Daudzi uzdod jautājumu par to, vai attālinātais darbs ir sekmējis vai gluži otrādi – bremzējis darba ražīgumu. Latvija ilgu laiku bijusi vienā no pēdējām vietām Eiropas Savienībā attiecībā uz viena cilvēka darba ražīgumu. Teorētiski mēs attālinātajā režīmā strādājam vairāk, taču ne visiem pietiek kompetences strādāt daudzfunkcionāli tā, lai tas būtu efektīvi un nenogurdinātu cilvēku. Runājot par efektivitāti, gribētos nodalīt arī privāto un publisko sektoru. Manuprāt, publiskajā pārvaldē nekas būtiski nav mainījies. Publiskajā pārvaldē sūdzību un negāciju skaits ir palielinājies.
Privātajā sektorā efektivitāte varētu būt kritusies. Tas ne tik daudz bijis atkarīgs no paša darbinieka spējas pārslēgties no darba klātienē vai attālināti, cik vadītāja spējas dot skaidrus uzdevumus. Liela daļa vadītāju Latvijā ir intraverti, īpaši tie, kuri ir vizionāri un vada lielus uzņēmumus. Attālināti vadot, ir pastiprināti jākomunicē. Ja vadītājam nav prasmes komunicēt pastiprinātā režīmā, tad efektivitāte var kristies. Esmu personīgi novērojusi, ka cilvēki pandēmijas kritiskākajos brīžos prasīja pastiprinātu uzmanību – tik liels apmeklējums, cik bijis tiešsaistē, līdz šim nebija novērots. Piemēram, attiecībā uz studijām šis bija ļoti dinamisks mācību gads, kas noslēdzās ar ļoti lielu apmeklējumu. Tie vadītāji, kuri vairāk orientēti uz procesu, noteikti vairāk cieš. Tie, kuri orientēti uz rezultātu, iespējams, ikdienā vispār nav jāpārbauda.
Vislabākais – kombinētais variants
Protams, ikvienu šobrīd interesē, kā tālāk varētu attīstīties attālinātā darba iespējas – vai tās pilnībā dominēs, vai arī atgriezīsimies pie kādreiz ierastās kārtības, kad katru rītu mērojām tuvāku vai tālāku ceļu uz savu darbavietu? Lai arī plašāki pētījumi nav veikti, mani novērojumi liecina, ka Latvijā gatavība strādāt attālināti ir mazāka – tie varētu būt aptuveni 30%. Mēs neesam tik elastīgi, arī uzņēmējdarbības vides kultūra vēl nav tik vēsturiski attīstīta. Paaudžu nomaiņa ietekmē ātrumu. Daudzi nevis nevar, bet negrib mainīties.
Būtiska nianse, kas var stiprināt attālinātā darba pozīcijas no darba devēja viedokļa, ir iespēja ietaupīt uz konkrētiem budžeta posteņiem, piemēram, biroja preces, komunālie pakalpojumi, reprezentācijas izdevumi. Protams, dažādās nozarēs ietaupījuma apjoms atšķiras, tomēr gada griezumā var veidot diezgan ievērojamas summas. Ir jomas, kuras pandēmijas ietekmē ir un būs spiestas ātrāk aprobēt inovācijas (piemēram, būvniecībā iespējams attālināti noteikt ceļa seguma kvalitātes izmaiņas), taču tas prasa investīcijas un jautājums, vai konkrētais uzņēmums tām ir gatavs. Kā liecina mani personīgie novērojumi un darba tirgū notiekošais, kombinētais – klātienes un attālinātais - variants efektivitātei un produktivitātei ir vislabākais. Tas veicina darbinieka atbildību par savu darbu un rezultātu. Dažas dienas strādāt mājās un dažas dienas birojā - tas ir tāds hibrīdvariants, ko novērtē gan darba devējs, gan darba ņēmējs.
