Ministri vienojušies, ka nākamajā apkures sezonā Latvijas valsts iedzīvotājiem kompensēs pusi no siltumenerģijas, elektrības un dabasgāzes tarifu pieauguma. Kaut kas tāds bija jau sen gaidīts, tiesa, ne šādā izpildījumā. Kur problēma? '

Tiklīdz tiek mehāniski noteikti cenu griesti, pilnībā vai daļēji kompensējot visu, kas virs tiem, tā attiecīgajam produktam tirgus cenas vietā parādās piesaiste maksimāli iespējamajai. Proti, konkurences mehānisms pārstāj darboties, cenas tirgū visi ir noskaņoti turēt augstas, rēķinoties, ka pieprasījums nemazināsies, jo klienti gribēs izmantot valsts budžeta atbalstu.

Spilgts piemērs varētu būt saistīts ar apkures granulām, ko jau tagad, neskatoties uz ārkārtīgi augstām cenām, bažās par nākotni iepērk vairākiem gadiem uz priekšu – valsts kompensācija šo vēlmi veidot uzkrājumus tikai veicinās. Savukārt tiem, kuri nespēs pirkt granulas par 300 eiro/tonnā, atbalsts nepienāksies, lai arī nebūt ne visi šādi cilvēki var pretendēt uz nabagu pabalstiem. Tātad ar šo faktiski atbalsts ir turīgākajiem, bet uz vidusslāņa rēķina.

Līdzīgi ir ar elektrību. Atcerēsimies argumentu, ko vēl nesen lietoja politiķi, noraidot iniciatīvas samazināt nodokļus energoresursiem. Tas nebūšot nabadzīgākiem mērķēts pasākums, no tā ieguvēji būšot tie, kas sildot ūdeni privātmāju baseinos. Un kas tagad tiek piedāvāts? Jebkurai mājsaimniecībai pirmās 500 kilovatstundas būs jāapmaksā atbilstoši elektroenerģijas tirgotāja tarifam, bet tiks kompensēts patēriņš, kas pārsniedz šo slieksni. Tātad atbalsts tiks lielajiem patērētājiem, tā dēvētajiem baseinu ūdens sildītājiem! Kur loģika? Lielajiem patērētājiem tiešām šis atbalsts bija visvairāk nepieciešams? Kā tas saskan ar saukļiem par nevienlīdzības mazināšanu? Par kuru sabiedrības grupu labklājību šajā vārdā nosauktā ministrija rūpējas?

Vispār jāteic, ka labklājības ministrs Gatis Eglītis izcēlās arī ar jaunu pseidozinātni – cilvēku turīguma pakāpes noteikšanu, vadoties pēc tā, kādu apkures veidu tie lieto. Viņš norādījis, ka atsevišķs atbalsts mājsaimniecībām, kurās lieto malkas apkuri, nav paredzēts, jo, viņaprāt, šādu apkures veidu pārsvarā izmantojot personas, kas iekļaujas divos zemākajos ienākumu līmeņos, tādējādi kvalificējoties palīdzības saņemšanai caur mājokļa pabalstu. Ko lai saka – pilnīgi kā no citas pasaules nācis!

Sanāk, ka, piemēram, daļā Rīgas centra vai Pārdaugavas pirmskara piecstāvenēs dzīvojošie visi kā viens ir nabagi tikai tāpēc, ka mājas vēl nav pieslēgtas centralizētai apkurei un skursteņu konstrukcija neļauj individuāli pāriet uz gāzes vai granulu apkuri? Un kādā kategorijā tad, viņaprāt, būtu liekami tie, kuri malkas krāsnis kurina ar kokskaidu briketēm?

Atbalsta pasākumiem nākamajā apkures sezonā valdība ieplānojusi izdot 350 miljonus eiro, ko plānots finansēt no palielinātajiem valsts budžeta ieņēmumiem, kas radušies lielās inflācijas ietekmē, kā arī aizņemtās naudas, otrdien pēc Ministru kabineta sēdes paudis Ministru prezidents Krišjānis Kariņš.

Vēl viens apliecinājums tam, ka lēmumu pieņēmēji ieinteresēti nevis reālā inflācijas mazināšanā, bet gan maksimāli augstu cenu noturēšanā, lai tad ar pabalstiem varētu pirkt vēlētājus – šajā gadījumā dīvainā kārtā “pielienot” turīgākajiem. Maksās par šo faktiski korupciju mūsu bērni un bērnubērni. Jau daudzkārt esam pauduši, ka daudz saprātīgāks risinājums būtu PVN un naftas produktiem arī akcīzes mazināšana. Līdzīgi, kā to dara virknē Eiropas turīgāko valstu.

Nodokļu mazināšana ļautu reāli piebremzēt inflāciju, nekropļotu tirgu, kā augstāk minētās iniciatīvas ar cenu griestiem, neveicinātu ažiotāžu un uzkrājumu veidošanu, bet dotu iespēju saglabāt principu, ka cena atkarīga no pieprasījuma un piedāvājuma. Valsts budžets tādā gadījumā papildinātos ne sliktāk, jo tie, kas var atļauties maksāt, tērētu vairāk, lai arī vienlaikus nabadzīgākie un vidusslānis minimāli nepieciešamo varētu iegādāties lētāk.

Un, protams, jāņem vērā arī tas, ka lielu daļu no, piemēram, apkures granulu sadārdzinājuma šobrīd veido ne tikai ažiotāžas radītais pārspīlētais pieprasījums, bet arī augstās degvielas cenas komercsektoram.

Un vēl. Pavisam nesen ažiotāžu raisīja vēsts, ka uz valsts atbalstu saules paneļu uzstādīšanai fiziskas personas var pretendēt, ja “dzīvojamā mājā netiek veikta saimnieciskā darbība, bet juridiskā adrese var būt reģistrēta, pie nosacījuma, ja faktiskā saimnieciskā darbība notiek citā vietā (veikals, birojs, noliktava neatrodas dzīvojamajā mājā)”.

Tātad no atbalsta izslēgtas ēkas, kurās kāda telpa vai telpas, piemēram, pirmajā stāvā izīrētas juridiskām personām, pat ja elektrības uzskaite ir nodalīta. Skatīsimies, vai Labklājības ministrijas jaunās iniciatīvas normatīva veidolā nebūs papildinātas ar ko līdzīgu.