Skaidrs, ka tā ir ierasts, taču, raugoties uz pašreizējo situāciju, tomēr šķiet dīvaini, ka iekšzemes kopprodukta (IKP) aprēķinā noteicošās ir cenas, nevis saražotā vai sniegto pakalpojumu apjomi.
Turklāt cenas nevis konkrētiem produktiem ar lielu pievienoto vērtību, kas tad uzrādītu izaugsmi, bet gan globālais teju vai visa sadārdzinājums, kura pamatā kā šajā gadījumā ir tieši izejvielu un energoresursu deficīta radīts cenu kāpums pasaulē. Pavisam vienkārši runājot – vai tas vien, ka vienu un to pašu preci tagad saražot ir krietni dārgāk un attiecīgi tā realizējama par augstāku cenu nekā pērn, automātiski nozīmē, ka ražotājs un visa sabiedrība kļūst turīgāki?
Saprotams, ka to var attiecināt uz valstīm, kas ir bagātas ar energoresursiem un izejvielām, ja tās augstu cenu periodā vairāk eksportē, taču vai tāpat arī uz mums, kam naftas produkti, gāze, lielā mērā arī elektrība, metāli utt. ir jāimportē, lai ko saražotu un pārdotu globālajos tirgos?
Vēl vairāk, ja tas ir situācijā, kad ne tikai aug izejvielu un energoresursu cenas, bet daudzos gadījumos ir kavētas arī piegādes, kas nozīmē, ka uzņēmējiem nepieciešami lielāki apgrozāmie līdzekļi ne vien dārgākiem resursiem, bet arī materiālu uzkrājumiem. Tas pats ar produktivitāti.
Produktivitāte ražošanā pēc saražoto vienību skaita noteiktā laika periodā ir viens rādītājs. Bet pavisam cita aina, ja to mēra naudā, – tad rodas tā absurdā situācija, kad, ja vienu un to pašu preci var pārdot dārgākā tirgū, tad produktivitāte skaitās augstāka nekā tāda paša produkta ražotājam, kurš to var pārdot zemākas pirktspējas tirgū. Var jau arī tā raudzīties. Bet vai, piemēram, var teikt, ka tramvaja vadītājs pie mums strādā mazāk produktīvi nekā viņa kolēģis Vācijā vai Francijā tikai tāpēc, ka mūsējais saņem krietni mazāku atalgojumu par faktiski tādu pašu darbu? Nē. Jo viņu atalgojums vairāk saistāms ar kopējo sabiedrības labklājības līmeni, pirktspēju (iespējams, valsts vai pašvaldību subsīdiju apmēru), ko, protams, nepieciešams celt, taču atkal – ne jau visa sadārdzināšanās to var nodrošināt.
Teiksim, ja maksa par apkuri pieaugs par kādu trešdaļu, kopējos statistikas datos tas parādīsies kā izaugsme siltumapgādes segmentā, arī nodokļu ieņēmumi valstij palielināsies (lielāki tarifi = lielāks PVN apmērs), bet vai tikpat strauji uzlabosies arī apkures izmantotāju spēja apmaksāt lielākus rēķinus? Nē. Nu labi, valsts vai pašvaldību iestādes šādas tendences var paredzēt savos budžetos, taču bizness vai fiziskas personas tā nevar, tiem līdz ar to var nākties pievilkt jostas.
Bet ko nozīmē jostu pievilkšana, labi atceramies no iepriekšējās krīzes – būtiskai daļai sabiedrības mazāk pirkt, mazāk patērēt, kas attiecīgi nozīmē, ka kāds tirgotājs un ražotājs tirgū spēs pārdot mazāk, un, ja to nevar kompensēt ar eksporta pieaugumu, tad kā sekas pēc brīža viņam būs vajadzīgs mazāk strādājošo, viņš maksās mazāk nodokļu, un tā tas turpināsies spirālveidā. Kāda alternatīva? Vēl vairāk strādāt, lai nopelnītu tam pašam, kam līdz šim. Ne visās jomās tas iespējams.
Protams, vēl viens aspekts ir saistāms ar cenu pieauguma raisītas izaugsmes (tomēr liksim to pēdiņās) blakni – tā ir inflācija. Ja varam eksportā tirgot dārgākus dēļus, jo tie ir kvalitatīvāki par konkurentu piedāvātajiem, tad mēs tiešām nodrošinām savu izaugsmi – attiecīgo dēļu ražotāji var maksāt lielākas algas darbiniekiem, paplašināt, modernizēt ražošanu, valstij vairāk tiek nodokļu. Ideāli, ja līdz ar to inflācija neaug ļoti strauji. Savukārt, ja pārdod tikpat, cik iepriekš, vai pat mazāk, taču par daudz augstāku cenu un ar lielākām ražošanas izmaksām, par nekādu attīstību īsti nevar runāt, turklāt, pat ja izdodas palielināt algas, jārēķinās, ka inflācija šo pieaugumu apēd.
Un kas tad notiek, ja vienā brīdī tirgus tiek piesātināts un produkcijas cenas krīt? Tad no mums neatkarīgu iemeslu dēļ mūsu izaugsme apstājas vai ieslēdzas atpakaļgaita. Un tas atkal liecina, ka kaut kas tomēr ar tiem izaugsmes mērinstrumentiem nav īsti kārtībā, pat ja šāds atzinums lielai daļai tā dēvēto ekspertu nešķiet pieņemams.
