Akciju tirgus galvenā ziņa janvārī – pasaules gals nav iestājies. Tie, kas neseko līdzi akciju tirgiem, droši vien būs pārsteigti par šādu ievadu un sarkastiski vaicās: «vai tad bija jābūt?». Atbildēšu, ka decembra beigās daudzi cilvēki to paredzēja un no tā baidījās.
Atgādināšu dažus faktus par 2018.gada decembri: tika piedzīvotas vislielākās svārstības decembrī akciju tirgus vēsturē, smagākais nedēļas kritums vairāku gadu laikā, sliktākais Ziemassvētku vakars tirgū un citi.
Kopumā jaunā gada brīvdienas visiem brokeriem un investoriem bija neskaidrību pilnas un viņi ar pesimismu gaidīja janvāri. Taču pasaules gals neiestājās.
Kopumā sakot, janvāris kārtējo reizi apstiprināja to, ko es ne reizi vien esmu teicis – tirgus var pievērst uzmanību kādai jaunai tēmai, pārspīlēti reaģējot uz katru ziņu, bet tikpat ātri zaudēt interesi par šo tēmu un vispār uz to nereaģēt. Tā bija arī ar ASV valdības darba apturēšanu – decembrī katrs jaunums, kas saistīts ar termiņa pagarināšanu vai, tieši pretēji, pārtraukšanu, izraisīja tirgus kritumu vai izaugsmi, savukārt janvārī uz šīm ziņām tirgus īpaši nereaģēja. Tā notika arī ar decembrī aktuālo tēmu par ASV un Federālo Rezervju sistēmas vadītāja pretrunām – janvārī tā tika atstumta otrajā plānā. Kopumā tirgū atkāpās visas bailes. Tiesa gan, pirmajā gada darbdienā tirgus gan piedzīvoja kritumu, reaģējot uz negaidīto Apple vēstuli akcionāriem, kurā kompānija pazemināja pārdošanas apjomu prognozes, taču pēc tam iestājās spēcīgas izaugsmes periods, kas turpinājās līdz pat mēneša beigām. Tirgus ignorēja ikvienu negatīvu ziņu (piemēram, neveiksmīgo Lielbritānijas parlamenta balsojumu saistībā ar Breksita plānu) un ar prieku uzņēma ikvienu pozitīvu ziņu. Tomēr jāatzīst, ka pozitīvo ziņu ir bijis pietiekami daudz. Starp tām var minēt valdības darba atsākšanu un FRS paziņojumu par vieglāku ASV monetāro politiku, arī veiksmīgu ASV un Ķīnas tirdzniecības politikas sarunu virzību. Rezultātā labais uzvarēja un visi ASV indeksi ievērojami pieauga. Interesanti, ka līdzīgu izaugsmi piedzīvoja visi indeksi – Dow, Nasdaq un S&P 500 – katrs palielinājās par aptuveni 8%.
Entuziasms no ASV ir pārcēlies uz citiem tirgiem, un indeksi pieauguši arī Eiropā un Āzijā (tostarp, Ķīnā, kas ne vienmēr seko kopējām tirgus tendencēm), Latīņamerikā. Pat Lielbritānijā, kas attīstās savā tempā, un pie kuras es vēlāk vēl atgriezīšos.
Izaugsme gan šajos tirgos bija mazāka nekā ASV, kur indeksi auga par 8%, minētajos reģionos tā vidēji svārstījās 4-5% robežās, taču jāatzīst, ka arī decembrī pasaules indeksi piedzīvoja mazāku kritumu nekā ASV. Kopumā tirgi janvārī atguva pusi no piedzīvotā krituma no maksimālās līdz minimālajai atzīmei, ko tie sasniedza decembra beigās.
Sekojot tendencēm akciju tirgos, palielinājušās cenas arī preču tirgū. Turklāt vērojama reta tendence - cenas augušas visām precēm! Nafta, alumīnijs, niķelis, varš, kvieši – skaties, uz kuru izejvielu gribi, cena ir augusi. Turklāt palielinājusies ir arī zelta cena (parasti zelta cena virzās pretēji akciju tirgum – ja tajā cenas aug, tad zeltam tās samazinās). Arī obligāciju tirgus ir neparasti reaģējis uz akciju tirgus pieaugumu – ienesīgums nav audzis (kā tas parasti notiek akciju cenu pieauguma periodos), bet palicis esošajā līmenī vai pat samazinājies. Rezultātā ASV 10 gadu parāda vērtspapīru ienesīgums ir tuvu gada minimālajam līmenim (un par 0,5% zem augstākā līmeņa, kāds bijis pērnā gada vidū).
Šis visaptverošais pieaugums liecina par vienu – tirgi tic vieglākai ASV FRS politikai (un tam, ka citu centrālo banku politika nekļūs stingrāka). Un tas, manuprāt, nav īsti labi. Šeit es vēlētos veikt nelielu atkāpi no ekonomiskajiem notikumiem un rakstīt par vispārīgāku mūsdienu politikas problēmu. ASV Kongresā izskanējušās diskusijas par sienas izbūvi uz Meksikas robežas, ASV prezidenta paziņojums, ka vienīgā ASV ekonomikas problēma ir FRS politika, šovs ar Breksita plāna īstenošanu Lielbritānijā (un tas, kas patlaban notiek saistībā ar to). Kas vieno šos un daudzus citus notikumus? Man šķiet, ka tā ir dīvaina un pat bezatbildīga politiķu attieksme globālā mērogā attiecībā uz to (ļoti trauslo un ļoti atkarīgo no viņiem) realitāti, ko viņi pārvalda. Septiņas reizes nomēri un vienu reizi nogriez – tā, manuprāt, lielajā politikā būtu jābūvē lēmumu pieņemšanas sistēma. Un skarbiem, negaidītiem, provokatīviem izteikumiem šādā politikā nevajadzētu būt ierastai komunikācijai. Un šovu no politikas arī nevajadzētu veidot. Diemžēl tagad mēs redzam citu realitāti, un mums ir jābūt gataviem pārsteigumiem.
Kā tas viss ir saistīts ar FRS politiku un kāpēc man nepatīk tas, kas patlaban notiek? FRS kopumā vienmēr ir bijusi konservatīva un konsekventa savos lēmumus. Protams, tie ne vienmēr bijuši pareizi, taču vienmēr pieņemti atbilstoši noteiktai loģikai, gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Šobrīd mēs vērojam nepārprotamu atkāpi no ļoti pareiza un konsekventa plāna, lai normalizētu situāciju ar procentu likmēm un dolāru drukāšanu (patiesībā, protams, vienkārši emitēšanu) – ļoti lielu obligāciju daudzumu FRS bilancē, kas ļāvusi izvilkt pasaules ekonomiku no krīzes. FRS kopš 2009.gada ir izdarījusi ļoti daudz, taču, lai teiktu, ka krīze ir veiksmīgi uzvarēta, ir nepieciešams normalizēt likmes un līdzsvaru tirgū. Tādēļ katra atkāpe no šī ceļa ir novirze ceļā uz labu pasaules finanšu sistēmas stāvokli. Un tas, ka tirgi ar pārmērīgu entuziasmu uztver šādu atkāpi, rada lielu risku, ka, FRS, atgriežoties pie stingrākas monetārās politikas (un tas ir neizbēgami), mēs varam gaidīt pamatīgu tirgus sabrukumu. Starp citu, vērosim FRS vadītāja paziņojumus tuvākajos 1-2 mēnešos. Ir pilnīgi iespējams, ka nekāda būtiska mīkstināšana nebūs, taču piemēroti Džeroma Pauela izteikumi ieviesīs skaidrību tirgū, ka tas ir labākais risinājums ekonomikai un tirgum.
Nedaudz par valūtām – plāniem un prognozēm. Par valūtām nav īsti nekā, ko teikt. Viss svārstās 2-3% robežās. Eiro neiziet ārpus 6 centu diapazona (aptuveni 1,12-1,18) jau 8 mēnešus (starp citu, tas jau ir rekords). Jena, kas nostiprinājās decembrī, kristies nesteidz, un pieaugusi pat mārciņas vērtība, neskatoties uz plāna neveiksmi (paradoksāli, bet treideri izlēma, ka šī neveiksme palielina iespējas Breksita apturēšanai un līdz ar to – mārciņas pieaugumu).
Kam sekot, ko gaidīt un no kā baidīties februārī?
Galvenais ir Ķīnas un ASV tirdzniecības kara tālākā virzība. Februāra beigās noslēdzas termiņš, līdz kuram apturēts ASV ieviestais 25% muitas nodoklis Ķīnas precēm. Ja netiks panākta vienošanās, tad tiks ieviesti šie maksājumi. Tirgus reakcija šādā gadījumā būs ļoti negatīva, turklāt sliktākajā gadījumā (abu pušu izteiktie paziņojumi par kara turpināšanu) kritums varētu būt vairāk nekā 10-15%, un tad tiešām tirgos var iestāties pasaules gals. Starp citu, es uzskatu, ka šāda attīstība ir maz ticama. Sarunas notiek, ASV jau ir panākusi vienošanos par pietiekami daudz labiem aspektiem. Trampam indeksu kritums nav vajadzīgs, un es domāju, ka vienā vai otrā formā vienošanās tiks panākta. Tajā pašā laikā riska faktors ir ievērojams, un es ieteiktu ikvienam, kuram atvērtas spekulatīvās pozīcijas akcijās vai nākotnes līgumos, vismaz pēc iespējas hedžēt šo risku. Valdības darba pārtraukums (kas var atsākties) ir vēl viens nenoteiktības faktors, lai gan man šķiet, ka reakcija uz to būs mērena. Un galvenais Eiropas notikums – Breksits – ir trešais svarīgais notikums (vai drīzāk process). Prognozes izteikt es neuzdrošinos, jo procesa dalībnieki izturas pārāk dīvaini. Starp citu, nekādas katastrofas es aizvien negaidu, taču uzskatu, ka nenoteiktība saglabāsies līdz pat pēdējam brīdim.
Kopumā februāris nebūs mierīgs, kaut arī ceru, ka decembra svārstības neatkārtosies. Pagaidām lielajiem pasākumiem iestājies neliels pārtraukums, un ir pienācis laiks izbaudīt īsto ziemu, kas beidzot atnākusi arī līdz Rīgai – doties slēpot, pastaigāties pa mežu vai vienkārši noskatīties ziemas kino. Piemēram, vēlreiz noskatīties februāra filmu «Murkšķa diena». Starp citu, šogad murkšķis paredz agru pavasari!
