Finanšu ministrs ir iesniedzis Saeimā 2025. gada budžetu un budžeta ietvaru 2025., 2026. un 2027. gadam. Tas ir liels notikums gan Finanšu ministrijas darbiniekiem, gan valstij kopumā. Ir palielināti pabalsti, algas, ir stiprināta valsts drošība un veiktas izmaiņas nodokļos, kas gan ienesīs papildu naudu mājsaimniecību budžetos, gan uzlabos uzņēmējdarbību. Tagad budžets ir deputātu rokās.
2025. gada deficīts ir plānots 2,9% no iekšzemes kopprodukta (IKP) apmērā, bet, ierēķinot fiskālos riskus, tas sasniegs 3,0% no IKP. Šie rādītāji ir aprēķināti saskaņā ar šī gada jūnijā aktualizētajām makroekonomiskajām prognozēm. Pašlaik prognozes liecina par zemāku izaugsmi un attiecīgi zemākiem ieņēmumiem budžetā. Līdz ar to pastāv risks, ka deficīts 2025. gadā var jau ar pašreizējo budžeta priekšlikumu pārsniegt 3% robežu.
Ko darīt, ja spiediens no sabiedrības puses ir par vēl lielākiem izdevumiem? Varētu domāt – tā, kā Latvijai būtiski finanšu resursi ir jāvelta drošībai, būtu nepieciešams pārliecināt Eiropas Komisiju, lai tā atļauj lielāku deficītu, piemēram, piekrīt, ka varam palielināt deficītu, teiksim līdz 3,2%, vai 3,4% no IKP, nav jau nekas traks, tie 3% taču ir tikai nosacīts skaitlis un nav jau liela atšķirība, ja 2,9% vietā deficīts ir, piemēram, 3,2%.
Tomēr šāds uzskats balstās pieņēmumā, ka augsts deficīts pats par sevi nav tik bīstams un problēma ir tikai Eiropas Savienības (ES) noteikumos, kas to nepieļauj. Patiesībā jautājums nav tikai par ES institūciju pārliecināšanu un potenciālajām sekām, ja apzināti pārkāpjam ES noteikumus. Jautājums ir par mūsu izvēli un šīs izvēles cenu.
Tiek prognozēts, ka jau ar esošo deficītu mēs procentu izdevumos par valsts parādu maksāsim ap 600 miljoniem eiro gadā. Šādi izdevumi ir radušies, ievērojot visus ES noteikumus, bet veidojot budžetu ar maksimāli pieļaujamo deficītu. Igaunijas, Zviedrijas, Dānijas politika ir bijusi uzturēt zemāku deficītu, nekā ES noteikumi to ļauj, rezultātā, ja mūsu parāds būtu šo valstu līmenī, attiecīgi par procentiem mums būtu jāmaksā 200 – 300 miljoni eiro mazāk un šo naudu mēs varētu novirzīt mūsu pašu vajadzībām.
Pārfinansējot valsts parādu, jaunie procentu izdevumi ir atkarīgi no valsts kredītreitinga – jo augstāks kredītreitings, jo zemāki procentu maksājumi – un otrādi. Latvijas pašreizējo augsto kredītreitingu uztur līdz šim ievērotā fiskālā disciplīna.
Ilustrēšu to ar dažiem izvilkumiem no pēdējiem kredītreitingu aģentūru ziņojumiem par Latviju:
Moodys:
Negatīvs spiediens varētu balstīties uz Latvijas reitingiem, ja ekonomikas noturība vājināsies lēnākas izaugsmes rezultātā. Ja ģeopolitiskās vides izmaiņas un Krievijas un Ukrainas militārā konflikta negatīvās ietekmes uz ekonomiku izraisītu būtisku un ilgstošu Latvijas parādu sloga pieaugumu un parādu panesamības rādītāju pasliktināšanos, tas varētu radīt negatīvu spiedienu uz A3 reitingu. Turklāt būtisks iespējamo saistību pieaugums būtu kredīta negatīvs.
Fitch:
Faktori, kas atsevišķi vai kopā var izraisīt negatīvu vērtējuma darbību/pazemināšanu:
- Valsts finanses: brīvāka fiskālā nostāja, piemēram, ilgstoša spiediena uz izdevumiem un/vai vājāka IKP pieauguma dēļ, kas izraisa ievērojamu vispārējās valdības parāda/IKP pieauguma tendenci.
- Strukturāls: ģeopolitisko risku pasliktināšanās, kas negatīvi ietekmē ekonomikas izaugsmi un valsts un ārējās finanses.
S&P:
Mēs varētu pazemināt reitingus, ja Krievijas-Ukrainas kara sekas izrādītos būtiskākas, nekā mēs šobrīd sagaidām, vai ja karš saasinātos, vairāk ietekmējot Latvijas valsts finanses un ekonomisko izaugsmi, vienlaikus palielinot drošības riskus.
Šie piemēri rāda, ka ne jau Latvijas labā vai sliktā uzvedība ir pamats tam vai citam reitingam, bet fakti, kas izpaužas deficīta un parāda rādītājos. Reitingu aģentūrām nav būtiski, vai parāds aug objektīvu iemeslu dēļ vai politisku lēmumu rezultātā. Reitingu aģentūru uzdevums ir sniegt informāciju potenciālajiem investoriem, cik droši ir ieguldīt naudu Latvijā.
Trauksmainas ģeopolitiskās situācijas un vājas izaugsmes laikā atbildīga fiskālā politika ir kā glābšanas riņķis, kas uztur esošo reitingu. Atņemot šo glābšanas riņķi, mēs riskējam ar Latvijas kredītreitinga samazinājumu. Būtu diezgan vieglprātīgi nosegt kādu vajadzību, piemēram ar 100 miljoniem eiro un par to maksāt vēl katru gadu ar papildu 100 miljoniem eiro par procentu maksājumiem. Papildu izdevumi uz valsts parāda rēķina var dārgi maksāt.
