EcoLead ir Latvijā vienīgā svina akumulatoru pārstrādes rūpnīca, kas darbu sāka 2023. gada aprīlī, bet tās iecere radusies 2010. gadā. Ir aizvadīts pirmais pilnais uzņēmuma darba gads, visu produkciju eksportējot un nodarbinot vairāk nekā 40 darbiniekus.
Dienas Biznesa interese ir par ilgo uzņēmuma tapšanas laiku, kas nav vien šī uzņēmuma bēda, bet valstiska mēroga problēma, kas kavē uzņēmējdarbības attīstību kopumā, tāpēc izjautājām EcoLead izpilddirektoru Kasparu Fogelmani.
Fragments no intervijas.
Kā radās ideja par akumulatoru pārstrādi Latvijā?
Mūsu uzņēmuma īpašniekam Denisam Uļjanovam jau tolaik – 2010. gadā – piederēja metāllūžņu savākšanas uzņēmums Metalekspo. Viņš pirmais Latvijā bija ieguvis akumulatoru savākšanas un realizācijas notifikāciju, kas nozīmē, ka tos varēja savākt un pārdot tālāk pārstrādei. Tie ir ļoti strikti noteikumi. Pārstrādes rūpnīca atradās Igaunijā, un visus akumulatorus veda uz kaimiņvalsti vai citu valstu pārstrādes rūpnīcām. Saprotams, ka tika apsvērta doma – pārstrādāt tepat Latvijā, jo pārvadājumi tomēr prasa savus izdevumus. Līdztekus šo pārvadājumu samazināšana mazina arī CO2 pēdu uzņēmumam, kur jau tolaik domāja par vidi. Tas arī atbilst vienam no galvenajiem aprites ekonomikas princi- 25. februāris, 2025 39 Ražošana piem, ka atkritumu pārstrādei ir jābūt pēc iespējas tuvāk to izcelsmes vietai.
Kā atradāt rūpnīcai vietu?
Vēsturiski pirmo vietu plānojām Olainē. Tur radās sarežģījumi, un īpašnieks atrada labu piedāvājumu Kalnciemā, Jelgavas novadā. Tika pārdota teritorija bijušā ķieģeļu cepļa vietā, proti, rūpnieciskā teritorija pašvaldības detālplānojumā, kas pirmšķietami deva pārliecību, ka birokrātijas šķēršļu būs mazāk. Zeme tika nopirkta, un sākās plānošana, ietekmes uz vidi novērtējums utt.
Ideja ir, teritorija arī ir. Saprotams, ka akumulatoros ir divas vielas ar īpašām prasībām pret vidi – svins un skābes paliekas. Cik ilgu laiku sākotnēji plānojāt vides novērtējuma iegūšanai?
Bez tā būvniecība nav iespējama. Jā, tas viss ir prognozējams. Ne tikai ietekmes uz vidi novērtējums, ir arī citas prasības, kas jāizpilda, un šajā jomā strādā profesionāļi, ir zināms, cik katrs no šiem procesiem aizņem laiku. Mēs rēķinājāmies, ka paies plus mīnus divi gadi, līdz varēsim celt rūpnīcu un sākt darbu.
Kā tad izdevās visā šajā procesā pavadīt 12 gadus? Kas bija par iemeslu?
Politkorekti runājot, galvenais stāsts ir par Kalnciema iedzīvotāju satraukumu, ka, iespējams, ražošana būs videi kaitīga. Padomju gados tur bija ķieģeļu ražotne, akmens vates ražošana, un noteikti jau, ievērojot vēsturisko pieredzi, cilvēkiem, iespējams, bija savs pamats satraukties. Līdztekus mēs vēlējāmies radīt videi draudzīgu ražošanas uzņēmumu, stāstījām par to, kā notiks ražošanas process un tiks nodrošinātas vides prasības.
Proti, iedzīvotāji stihiski satraucās par šāda uzņēmuma būvniecību un steidzās celt trauksmi pašvaldībā?
Ne gluži stihiski. Bija un ir Kalnciemā viena labi zināma persona, kas nolēma, ka uz šīs rūpnīcas nolieguma bāzes var veidot savu politisko karjeru, nedomājot par ieguvumiem, ko rada veiksmīgi strādājošs uzņēmums, gan vietējiem iedzīvotājiem, gan novadam kopumā. Tas bija apzināti un ar skaidru nolūku, un šodien var bez bažām to teikt, jo rūpnīca ir uzcelta, darbojas un katrs var atnākt un paraudzīties, kā tā strādā. Kad projekts bija tikai uz papīra un īpašumā zeme, stāties pretī izdomātām apsūdzībām bija daudz grūtāk.
Visu rakstu lasiet 25.februāra žurnālā Dienas Bizness!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
