Liela daļa Latvijas iedzīvotāju tuvojošos ziemu gaida ar bažām, jo gan valstsvīri, gan enerģētikas nozares pārstāvji jau vairākus mēnešus publiski izvairās runāt par to, cik daudz dabasgāzes nākamajai apkures sezonai kopīgiem spēkiem esam sarūpējuši.
Pārvades sistēmas operators sabiedrību informē tikai par kopējiem Inčukalna pazemes gāzes krātuvē noglabātajiem apjomiem, bet gāzes tirgotāji konkrētus ciparus nenosauc, slēpjoties aiz komercnoslēpuma plīvura. Lai gan lielākā daļa tirgoņu atzīmē, ka gāzi saviem klientiem jau ir iegādājušies, DB rīcībā esošā informācija gan liecina, ka par saistību izpildi pārliecināti ir ne visi, tajā skaitā arī lieli un labi zināmi tirgus pārstāvji.
Publiski šāda retorika gan, protams, netiek pielietota, jo tas klientu vidū varētu raisīt sašutumu un šaubas, tā vietā patērētāji tiek baroti ar solījumiem, ka gāze būs! Uz to mēs arī ceram, taču pēdējo mēnešu notikumi liek secināt, ka cerība ir ne tikai sabiedrības, bet arī tirgotāju un pat valsts vienīgais ierocis cīņā ar enerģētisko krīzi.
Lai nodrošinātu lietotājus ar nepieciešamo dabasgāzi, nākamajā apkures sezonā primāri plānots izmantot jau pieejamo infrastruktūru - Inčukalna pazemes gāzes krātuvi un Klaipēdas sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināli. Lielas cerības tiek liktas arī uz Somijas un Igaunijas kopprojektu - peldošo LNG termināli, ko kaimiņi plāno nodot ekspluatācijā jau šā gada rudenī. Tajā pašā laikā Ekonomikas ministrija neizslēdz iespēju, ka līdz 2023. gada janvārim nepieciešamā gāze vajadzības gadījumā varētu tikt iegādāta arī no Krievijas.
Plāni skaidri, taču diemžēl tie jau kārtējo reizi balstās uz kaimiņu, nevis mūsu pašu iniciatīvām. Vairākus gadu desmitus savu enerģētisko neatkarību esam balstījuši uz svešas valsts resursiem un šobrīd zināmā mērā to plānojam turpināt darīt. Protams, varam diskutēt par to, ka trešais terminālis reģionā šobrīd nemaz nebūtu nepieciešams un Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas patēriņu būtu pilnīgi iespējams nodrošināt arī ar diviem termināļiem, taču kā tas nākas, ka Latvija arī šoreiz palikusi nopakaļ?
Kāpēc mēs atkal tikai noskatāmies, kā kaimiņi attīsta jaunus projektus un ceram, ka kaut kāds labums no tā atleks arī mums?
Ja pirms vairākiem gadiem mēs būtu vienojušies par LNG termināļa atrašanās vietu Latvijā, varbūt tagad somi un igauņi gāzi pirktu no mums, nevis mēs cerētu uz viņu izdošanos?
Skaidrs, ka mēs nedzīvojam Āfrikā, taču eksperti uzsver, ka par iespējamo dabasgāzes trūkumu būtu jāuztraucas ne tikai gaidāmās apkures sezonas kontekstā, bet arī, raugoties no elektroapgādes drošības viedokļa. Kā zināms, Baltija pašlaik joprojām atrodas vienā enerģētiskajā lokā ar Krieviju un Baltkrieviju, un, ja mēs no šī loka tiktu atvienoti, pastāv bažas, ka mūsu dabasgāzes stratēģiskās rezerves pazustu ļoti ātri. Ja būtu jāizšķiras starp siltuma un elektrības ražošanu, visticamāk, iznākums būtu skaidrs, jo pat īslaicīgi pārrāvumi elektroapgādē radītu ļoti smagas un pat neatgriezeniskas sekas Latvijas tautsaimniecībā.
Arī šajā gadījumā situāciju sarežģītāku padara pagātnes lēmumi - mūsu ilggadējā paļaušanās uz Krievijas gāzi un lēnā jaudu attīstība atjaunojamo energoresursu (AER) jomā - lietuvieši un igauņi saules un vēja uzstādīto jaudu ziņā Latviju ir pārspējuši pat vairākkārtīgi. Raugoties no resursu pieejamības viedokļa, šāda atpalicība nav skaidrojama ne ar ko citu kā vien politiskās gribas trūkumu. Kamēr kaimiņi būvēja vēja un saules parkus, mēs gadiem ilgi cīnījāmies ar obligātā iepirkuma komponenti, kas AER ražotājus sabiedrības acīs padarīja par noziedzniekiem. Turklāt visus un bez izņēmuma!
Jā, OIK veido būtisku daļu mūsu elektroenerģijas rēķinos, taču tagad ieguldījumi AER būtu atmaksājušies vairākkārt. Zināms, ka šobrīd, izmantojot dabasgāzi, mēs ik gadu saražojam aptuveni divas teravatstundas (TWh) elektrības, šādu daudzumu enerģijas varētu saražot arī ar 600 megavatu (MW) uzstādītās vēja jaudas un apmēram šādu līmeni jau ir sasnieguši kaimiņi lietuvieši. Arī igauņu uzstādītās vēja jaudas mērāmas vairākos simtos. Tikmēr mēs neesam pārkāpuši pāri pat 90 MW slieksnim un joprojām vairāk domājam nevis par to, kā gāzi aizstāt ar mums pieejamajiem AER, bet - kur to ņemt?!
Skaidrs, ka šajā sezonā jaunu velosipēdu vairs neizgudrosim - gāzi mums vajag, taču nav saprotams, kāpēc valdība un Ekonomikas ministrija nav nākusi klajā ar konkrētiem aprēķiniem par dabasgāzes pietiekamību. Ja jau visa pietiek un viss būs kārtībā - kāpēc ar skaitļiem to neparādīt arī sabiedrībai? Šobrīd veidojas situācija, ka mēs visi tikai ceram - ceram, ka mums pietiks gāzes, ceram, ka spēsim samazināt patēriņu un ietaupīt, ceram izvairīties no neplānotas resinhronizācijas, kas vēl vairāk palielinātu dabasgāzes patēriņu un ceram, ka kaimiņiem pietiks spēka un laika īstenot plānotos projektus.
Raugoties no malas, izskatās ka pret enerģētisko krīzi mēs esam ieplānojuši cīnīties ar cerību, bet cerība nav nekāds ierocis. Tautas ticējums vēsta, ka cerība ir vien muļķa mierinājums.
